Atradu šo rakstu pie melnrakstiem un vienkārši nevarēju nenopublicēt. Un jā, labdien, ar mani viss ir kārtībā un es vēl esmu dzīvs.
Sēžot un darot tā īsti neko, atcerējos smieklīgu atgadījumu no bērnības.
Tātad.
Tā bija 2006. gada ziema, ja atceros pareizi. Kārtējo reizi atrados sava labākā drauga un cīņu biedra- Gārtiņa Mūtmaņa- rezidencē. Mana lokācijas vieta bija pilnīgi normāla, jo- pirms pārvākšanās- viņa mājā biju kā mēbele. Lai nu kā, tuvojās Ziemassvētku laiks un saruna ievirzījās ģeģmoroz tēmas sliedē.
Es: "Ko tu šogad paprasīji vecākiem uz Ziemassvētkiem?"
Gārtiņš Mūtmanis: "Es aizsūtīju salavecītim vēstuli, ka gribu bionicle!"
(es tiešām nezinu vai viņam tieši bija šāda vēlme, bet, ņemot vērā viņa tā laika apsēstību ar bionicle, tad visticamāk, ka es trāpīju desmitniekā)
Es: "Bet tu taču zini, ka salavecis nepastāv?"
GM: "Ko? Pastāv gan!"
Es: "Nē, tās visas dāvanas tev pērk vecāki un vecvecāki."
GM: "Tad kā tu izskaidrosi ragavu sliedes sētā Ziemassvētku rītā?"
Es: "Visticamāk, ka kāds no taviem vecākiem vienkārši izvelk ragavas cauri sētai."
(tas šķita vienīgais loģiskais izskaidrojums, lai pārliecinātu Mārtiņu, ka salavētis nenolaižas viņa dzīvojamā istabā katru ziemu)
GM: "Bet tur nekad apkārt nav pēdu!"
(un šinī brīdī pārtrūkst mans atmiņu diegs un es neatceros sarunas turpinājumu, bet es droši es zinu to, ka man neizdevās viņu pārliecināt, tāpēc es turpināšu dialogu kā tas pēc manām domām varēja turpināties)
Es: "Ai bla zajebal, eju mājās kapāt Aladinu!"
Pēc kāda laika Gārtiņam bija saruna ar vecākiem, kur tie atklāja ka viņi paši pērk dāvanas un nobēdzina tās zem eglītes. Šoreiz Gārtiņš noticēja.
*atmiņu stāstā vārdi mainīti, lai neizraisītu personas masveida apsmiešanu
