Nu ko, nedēļa ir paskrējusi nenormālā ātrumā un klāt jau ir piektdiena. Skaitīklis rāda 16 dienas un 17 stundas un tas man liek justies priecīgi. Vēl man diezgan priecīgi liek justies tas, ka es jau esmu sācis programmēšanas darbus, kas, visticamāk, aizņems lielāku laika daudzumu, nekā zīmēšana un vēl man ir jāuzraksta reports, par kuru iedomājoties, man gribas izraut sev visus matus. Apzinos, ka tas nepalīdzēs, bet tik un tā. Tākā no šīs dienas var teikt, ka es dzīvoju kodā.
Lai nu kā ar to eksāmena projektu, mani jau labu laiku nomocīja viena doma. Doma par pirmsziemassvētku idiotismu. Ir spīguļojošas, gliterīgas eglītes, ir ziemeļbrieži, ir rūķu statujas un Ziemassvētku dziesmas lielveikalā. Ir arī lērums cilvēku, kuri staigā un meklē dāvanas. Šis viss ir, bet līdz šodienas pēcpusdienai kaut kas trūka. Nebija pilns pirmsziemassvētku idiotisma komplekts un es nevarēju saprast kas ir trūkstošā detaļa. Labi, sniega nav, bet ar to jau es esmu samierinājies. Bet bija kaut kas bez sniega, kaut kas izcili idiotisks un to es atskārtu šodien, ejot mājās no skolas.
Viss sākās kā pavisam normāla piektdiena- lamādamies gāju dušā, apģērbos, gribēju ēst brokastu pārslas, bet tad sapratu, ka kāds man izzadzis visu pienu no pakas. Nolamājos arī par to un gāju uz skolu. Sēžot lekcijā, aizdomājos par pirmsziemassvētku idiotismu un šī gada nepilnību, es pat teiktu- kroplību. Tā arī neatšķetinājis šo mistēriju līdz galam, atmetu ar roku un sāku domāt par to, cik vareni būtu pupiņām šoreiz pielikt klāt tomātus. Lekcija beidzās un biju ceļā uz mājām. Kā vienmēr ejot, biju aizdomājies un man skatiens pārsvarā bija vērsts uz purngaliem. Nometu izsmēķi un tai pat laikā knapi noreaģēju, lai izvairītos no sadursmes ar krietni lielāku vīru. Paskatījos uz atpakaļu un pār mani nāca apgaismība. Pirmsziemassvētku idiotisma pēdejais puzles gabals bija atrasts! Un tas atradās tieši šim vīram uz galvas- sarkana rūķu cepure.
Es jau sāku nožēlot savu apņemšanos aprakstīt katru trīsnedēļnieka dienu, jo jau šovakar knapi pārvaru slinkumu, tāpēc raksts būs īss un kodolīgs- darbs lēnā garā iet uz priekšu, esmu labi iedzēris un tu labāk paklausies Džeku Vaitu, jo es eju uzsmēķēt. Paldies.
Labvakar 28. novembrī! Īres rēķina saņemšana un iekšēja panika par finansiālo stāvokli liecina, ka ir pienākušas pašaspašas novembra beigas. Nenoliegšu- es priecājos. Lai nu kā, šovakar varu lepni teikt, ka eksāmena projekts lēnām sāk virzīties uz priekšu. Lēnā garā top dizaina zīmējums un pagaidām man patīk. Nolēmu paņemt pārtraukumu, uzsmēķēt un uzrakstīt ikdienas projekta rakstu. Uz rītdienas programmēšanu ir mājasdarbs, kurā mums jāuztaisa kaut kāda lapa wordpresā, bet šo es izlaidīšu, jo man tomēr ir jāsakārto savas prioritātes! Un vēl man ir pārāk vāji nervi programmēšanai. Un vēl es nesaprotu wordpressu. Vispār nejēdzīgi- mums sākas eksāmens un tad vēl viņi izdomā uzdot mums uztaisīt vēlvienu mājaslapu. Bet nu, viņi ir dāņi, ko tad es gribēju? Mierinājums ir tas, ka tas ilgi neturpināsies, jo vēl tikai divas dienas un tad jau man vairs nebūs jāapmeklē neviena lekcija šinī semestrī, bet jāstrādā tikai pie eksāmena. Tas mani iepriecina. Šodien bija dizains, kuru mēs pavadījām krāsojot rūķus fotošopā un skatoties smukas mājaslapas internetā. Ļoti jūtams, ka semestris iet uz beigām, jo visiem pasniedzējiem pluss/mīnuss vienalga par visu. Labi, tākā man diezgan daudz ir jāizdara, tad līdz rītam!
Un ik raksta ierastā video vietā es ievietoju bildi ar tipisku sevi trīsnedēļu projekta laikā. Vai jebkurā citā skolas dienā. Vai arī brīvdienā.
Ir sācies eksāmena projekts! Vakar saņēmu visus nosacījumus un aiziet! Šodien izdomāju, ka varētu iegrāmatot katru dienu ar mazu rakstu blogā, lai pašam ir ko atcerēties un lai tev būtu kaut kas, ko neizlasīt līdz galam.
Tākā vakar vēl es neko nenojautu par šo ideju, kas man radās šodien, pēcpusdienas atpūtas laikā, tad šinī rakstā arī iekļaušu īsu vakardienas aprakstu. Tātad, kā jau minēju sākumā, vakar saņēmu eksāmena projekta nosacījumus. Tas notika 12:00 no rīta, pēc lekcijas. Nu nekas īpašs, itkā jau viss iepriekš bija zināms, bet tagad jau tas liekas reāli.
Tātad šinīs trīs nedēļās man:
jāuztaisa sava mājaslapā, kurā es varu ielikt apskatei savus darbus, kurus esmu uztaisījis līdz šim brīdim;
jāuzraksta referāts, kurā es pamatoju, kāpēc mana portfolio mājaslapa ir tieši tāda un ne savādāka;
mājaslapa jāpalaiž tiešsaistē līdz 14.12.12. pulkstens 12:00 un skolas reģistratūrā jānodod 3 referāta kopijas;
jāaizstāv savs projekts kādā no 12.-18. janvāra nedēļas dienām.
Darbs nav grūts, bet atbildīgs, jo manā profesijā onlaina portfolio ir diezga svarīga lieta. Un ko es darīju vakar, tu jautāsi? Strādāju ar visiem citiem projektiem, izņemot savu portfolio un skatījos spaidermenu. Un vēl atradu spēli, kura ir ļoti līdzīga Super Mario, tikai itāļu santehniķa vietā tu vadi leprikonu. Diezgan interesanti, tikai es nevaru nogalināt vienu bruņinieku, kuru pēc domas man vajadzētu nogalināt. Viņš vienkārši nemirst, es viņam šauju mugurā zīles, bet viņam pilnīgi vienalga. Varbūt viņa izturības iemesls ir tas, ka es izmantoju zīles kā ieroci pret viņa tērauda bruņām, bet tas ir tikai viens no variantiem. Lai vai kā, vakar es projektu nesāku. Un šodien arī ne. Šodien man bija dāņu valodas stunda, kurā meitene no ungārijas atkal pieminēja savu draugu kādas 15 reizes. Kad pirmo reizi ieraudzīju to meiteni, domāju, ka viņa ir olimpiskajā izlasē, jo viņai mugurā bija pilns sporta kostīms.
Lai vai kā, 2. trīsnedēļnieka diena- man ir ideja, ir skice, bet man vēl īsti nav ne jausmas kā es savu ideju varu realizēt praktiski. Es esmu sadzēries kolu un diezgan hiperaktīvs, šonakt varētu sākt kaut ko darīt. Miers.
Dziesmai ir smieklīgs nosaukums, no kura tu gaidi kaut ko tādu, ko parasti klausās Akers, bet tā vietā tu dabūt kaut ko tādu, ko tu dabū.
Apnicis šķirstīt kalendāru un skaitīt dienas, lai uzzinātu cik ilgs laiks atlicis līdz manam ierašanās brīdim? Apnikušas tādas primitīvas metodes kā strīpu skrāpēšana uz sienas? Tad laika skaitīklis ir tieši priekš tevis!
Es prezentēju tev šo lielisko laika skaitīkli, kas norāda dienas, stundas, minūtes, sekundes un, jā, pat milisekundes līdz manam ierašanās brīdim! (protams, šeit nevar iekļaut tādas lietas kā lidmašīnas avarīju vai vienkāršu manu aizgulēšanos, viss ir relatīvs). Šis rīks ir ekselents un tu tajā vari ieskatīties reizi dienā, stundā vai vienkārši skatīties uz to, kamēr tev ir jāuzraksta 100 lapaspušu garš referāts, lai veiksmīgi pabeigtu šo semestri.
Augstāk redzamajā bildē mans priekšplāna pirksts norāda uz aptuvenu laika skaitīkļa atrašanās vietu. Vai nav ekselenti?
Šodien es ieraudzīju viņu. Kā jau parasti, es domāju, ka lai viņā normāli funkcionētu nepieciešams diezgan pamatīgs maka saturs un dāņu valodas zināšanas. Tākā esmu karsgalvis, nolēmu riskēt.
Bet tā sākt visu no vidus nav pieklājīgi, labāk visu izskaidrošu secīgi.
Šī diena iesākās agrāk, nekā parasti, kad man skola ir pēcpusdienā. Iemesls diezgan vienkāršs- birokrātiskas darīšanas centrā. Nekas īpašs, bet vienalga iekšā mazs stress, kā jau vienmēr, ejot uz oficiālām iestādēm. Un kā jau vienmēr, mazliet pārrēķinos ar laiku un pēc visa nokārtošanas, tas paliek ļoti daudz. Kā teiktu tundras etniskie iedzīvotāji- tik daudz laika, lai nomedītu un nodīrātu alni. Tas jau man sāk palikt raksturīgi- es gandrīz nekad nekavēju, bet tieši otrādi- esmu visur krietni ātrāk kā vajadzīgs. Un vēl joprojām dažreiz lauzu galvu kā ir labāk. Lai nu kā, paskatoties pulkstenī, saprotu, ka nav jēga nekur skriet un lēnā garā virzos uz skolas pusi, skatoties visos iespējamos skatlogos. Un tad es ieraudzīju viņu.Viņu, ko jau pieminēju raksta sākumā. Precīzāk, viņš ir tas. Veikals. Ko tad citu tu domāji, netīrais perveli? Skatlogos plates, mūzikas cd un filmu dvd. Domāju, ka viss par pamatīgām cenām un pārsvarā dāņu valodā, bet, kā jau minēju, esmu karstgalvis un riskēju. Atveru durvis un uzreiz pamanu veselu kaudzi ar platēm. Negribu būt melis, bet skaits jau bija ap un, iespējams, pat pāri simts. Pavirši pasveicnu rižiku pie kases. Viņam nav dvēseles. Piesteidzos pie platēm ar domu, ka noteikti būs astronomiskas cenas un dominēs disko. Un man parādās arvien lielāks smaids, kad saprotu, kad esmu maldījies. Rižiks, dēļ manas smaidīšanas, noteikti domāja, ka man ir kāda garīga slimība vai vismaz miegā esmu pamatīgi atsitis galvu pret sienu. Tur bija Black Sabbath, Pink Floyd, The Doors, Joy Division, The Smiths, Deep Purple un citas varenas plates par ļoti zemām cenām. Dārgākās bija Joy Division plates par 100 kronām, kas ir aptuveni 10 lati, bet ja gribam būt precīzi, tad Swedbank valūtas kalkulators saka, ka tas ir deviņi lati un divdesmit santīmi. Black Sabbath- Paranoid, kas ir viens no albūmiem, kuram būtu jāuzbudina pat tos, kuri nav mūzikas fetišisti, maksāja ap 30-40 kronām. Latos tagad vari pārrēķināt pats. Tas veikals, kuru jau paspēju pie sevis nodēvēt par 'lietoto nūģu veikalu' un gardi nosmieties, ir mans labākais atklājums Dānijā. Kāpēc 'lietotu nūģu veikals', tu noteikti jautāsi. Atbilde ir ļoti vienkārša- bez mūzikas ierakstiem tur ir filmu dvd, spēļu cd un Marvel komiksi angļu valodā. Ejot ārā, pateicu rižikam, ka viņam ir nenormāli labs veikals. Viņš izskatījās priecīgs un pat pasmaidīja. Bet vienalga manī ir pārliecība, ka viņam nav dvēseles.
Bet bez šī lieliskā notikuma manā dzīvē nekas jauns nenotiek. Eju uz skolu, mācos, zīmēju un programmēju. Pa retam uzspēlēju Call of Duty onlainā, lai mazinātu rutīnu un nogalinātu kādu Al Qaedas biedru. Ar šo manu diezgan nomācošo ikdienu arī skaidrojams manu rakstu trūkums- man vienkārši nav par ko rakstīt. Pirmdien sāksies eksāmena projekts un tad jau būšu mājās. Labi, nu jau man drīz sāksies skola un man jāsāk meditēt. Visu labu, murmuli!
