Eksāmena projekta trīsnedēļnieks. 5. diena.

Nu ko, nedēļa ir paskrējusi nenormālā ātrumā un klāt jau ir piektdiena. Skaitīklis rāda 16 dienas un 17 stundas un tas man liek justies priecīgi. Vēl man diezgan priecīgi liek justies tas, ka es jau esmu sācis programmēšanas darbus, kas, visticamāk, aizņems lielāku laika daudzumu, nekā zīmēšana un vēl man ir jāuzraksta reports, par kuru iedomājoties, man gribas izraut sev visus matus. Apzinos, ka tas nepalīdzēs, bet tik un tā. Tākā no šīs dienas var teikt, ka es dzīvoju kodā.

Lai nu kā ar to eksāmena projektu, mani jau labu laiku nomocīja viena doma. Doma par pirmsziemassvētku idiotismu. Ir spīguļojošas, gliterīgas eglītes, ir ziemeļbrieži, ir rūķu statujas un Ziemassvētku dziesmas lielveikalā. Ir arī lērums cilvēku, kuri staigā un meklē dāvanas. Šis viss ir, bet līdz šodienas pēcpusdienai kaut kas trūka. Nebija pilns pirmsziemassvētku idiotisma komplekts un es nevarēju saprast kas ir trūkstošā detaļa. Labi, sniega nav, bet ar to jau es esmu samierinājies. Bet bija kaut kas bez sniega, kaut kas izcili idiotisks un to es atskārtu šodien, ejot mājās no skolas.
Viss sākās kā pavisam normāla piektdiena- lamādamies gāju dušā, apģērbos, gribēju ēst brokastu pārslas, bet tad sapratu, ka kāds man izzadzis visu pienu no pakas. Nolamājos arī par to un gāju uz skolu. Sēžot lekcijā, aizdomājos par pirmsziemassvētku idiotismu un šī gada nepilnību, es pat teiktu- kroplību. Tā arī neatšķetinājis šo mistēriju līdz galam, atmetu ar roku un sāku domāt par to, cik vareni būtu pupiņām šoreiz pielikt klāt tomātus. Lekcija beidzās un biju ceļā uz mājām. Kā vienmēr ejot, biju aizdomājies un man skatiens pārsvarā bija vērsts uz purngaliem. Nometu izsmēķi un tai pat laikā knapi noreaģēju, lai izvairītos no sadursmes ar krietni lielāku vīru. Paskatījos uz atpakaļu un pār mani nāca apgaismība. Pirmsziemassvētku idiotisma pēdejais puzles gabals bija atrasts! Un tas atradās tieši šim vīram uz galvas- sarkana rūķu cepure.