Sasvīdenis

Bardaks uz galda, skapī... un arī gultā sasodīts, jo es esmu pārāk slinks, lai sakārtotu savu istabu! Īstenībā, skapī vismazākais, jo lielākā daļa skapja satura ir izmētāta pa manu buduāru. Tieši tāds ir eksāmenu laika iespaids uz mani. Lielākā daļa lietu liekas mazsvarīgākas salīdzinājumā ar eksāmeniem, kaut arī starp tiem ir pluss/mīnuss nedēļas pauze. Un jā, man bija pirmais eksāmens. Un arī pēdējais zvans. Pēdējais zvans bija ātrāk, tāpēc sāksim hronoloģiskā secībā.
Pēdējais zvans bija kā pēdējais zvans. Mūs apsveica, nodziedājām skolotājām speciāli sacerētu dziesmu, dažām nobira asara, dažas apvainojās un pēc tam es piedzēros. Klasesbiedri arī piedzērās. Kā jau teicu- pēdējais zvans kā jau pēdējais zvans. Labprāt ievietotu bildi, bet, ja nemaldos, tad man datorā vairs nav bildes ar zebrām.
Nākamā dienā braucam mājās ar autobusu. Tākā zināju, ka man vēlāk būs jāstāda kartupeļi, sevī jutu tādu kā nolemtības sajūtu, tāpēc nolēmām ar Edgaru un Raiti lietot alkoholu arī šinī dienā un savācām visu pāri palikušo dzeramo.  Braucot autobusā, ieguvām jaunu draugu, kurš pazina Jāni. Savukārt, mēs Jāni nepazinām. Lai nu kā, viņš jautāja ko ta mēs tur dzeram un izrāva mums vermuta pudeli no rokām. Labi, ka alus neizvilkām no somas. Viņš ar savu blakussēdētāju, kuru manuprāt nesauca Jānis, sprieda vai viņi vispār atceras savu pēdējo zvanu. Man jau likās, ka viņi dažreiz pat neatceras vai ir uzvilkuši zeķes, tāpēc doma par pēdējo zvanu man šķita absurda. Nākamais notikums autobusā lika smieties visiem, pat amish sievietei, kura sēdēja vairāk uz aizmuguri,- Edgars strauja pagrieziena laikā izkrita no savas vietas. Tā vienkārši. Tā kā korķis. Visi smējās vēderu turēdami un tad mēs izkāpām no autobusa. Es pārsēdos citā autobusā, kurš veda tieši uz kartupeļu lauka, viņi palika Kuldīgā un turpināja dzert. Jau esot uz lauka izdzēru pēdējo alu un veiksmīgi iestādīju kartupeļus.
Pēc tam seko jaukas brīvdienas bezdarbībā. Un šodien, kā jau minēju, pirmais eksāmens. Angļu valoda. Kā jau to tagad zina visi, uzdevumiem bija sajaukta secība, bet es to veiksmīgi pamanīju un nepielaidu kļūdu. Citi gan pielaida un man viņu palika žēl, jo ir jau uztraukums un tad ja kaut ko sajauc, paliek nenormāli karsti un par siltumu jau tā šinīs dienās nevar sūdzēties. Bet varbūt jau man vienīgajam paliek ļoti karsts stresa situācijās.
Bet eksāmens man šķita tīri tā neko, bija vietas, kur vajadzēja piedomāt un bija vietas, kur bija šaubas, bet tā jau eksāmens kā eksāmens. Parīt jāiet parunāties un tad jau pirmais eksāmens būs garām. Tālāk seko latviešu valoda, matemātika un literatūra. Tad būs svētki un es atkal piedzeršos.
Pēc eksāmena man vajadzēja atslodzi galvai un es devos omai skaldīt malku. Pusi saskaldīju. Un katram gadījumam- ja kāds no jums grib dot atslodzi galvai, tad vieta, kurā ir tieši saules stari aptuveni 28 grādu karstumā, laikam, ka nebūs pareizā izvēle. Vismaz man nebija.
Rīt konsultācijas sešos vakarā, lai gatavotos uz latviešu valodas eksāmenu. Tieši tik traks ir mans eksāmena laiks. Seši vakarā un latviešu valodas konsultācijas. Neprāts!

Diskomforts

Labvakar, mani dārgie draugi! Vai arī dārgais draugs. Tas viss ir tik ļoti atkarīgs no lasītāju skaita. Un vispār, lasītājus kāds skaita?
Lai kā tur arī būtu, šodien atbrīvojos no sev diezgan svarīgas ķermeņa daļas, ja tā to var nosaukt,- matiem. Jā, tieši tā, es aizgāju pie friziera un teicu "Tā lai var redzēt ausis. Un vēl mazliet plānākus." Viņa visu saprata un, pēc manām domām, nogrieza tīri ciešami. Nu, cik vien ciešami var būt mati tikko pēc friziera apmeklējuma. Samaksāju trīs latus, principā, par darbību, kuru visvairāk gaidīja man apkārtesošie cilvēki. Vispār es no friziera apmeklējuma esmu centies izvairīties jau kopš bērnības. Es nekad īsti neesmu sapratis, kas mani biedē tieši frizēšanās procesā, bet matu griešana man vienmēr ir sagādājusi tikai negatīvas emocijas. Un sajūtu, kad kāds ar bārdas nazi gramstās ap tavu kaklu, stulbumā nevar pārspēt nekas. Tādos gadījumos es pastāvīgi pie sevis piesaucu visus svētos un lūdzu kaut friziere pirms tam nebūtu našķojusies pa kotletītēm vai jebko citu, kas varētu viņas rokas padarīt nespējīgas noturēt bārdas nazi pietiekami stabili. Tie bārdas naži ir sasodīti asi!
Un kā kārtīgs modernais ierindas pilsonies, es labprāt ieliktu bildes ar pirms un pēc firziera apmeklējuma, bet, diemžēl, man nav pietiekami labu tuvplānu ar garajiem matiem, tāpēc šoreiz jums (vai arī tev) būs jāsamierinās ar šo zebras attēlu, kuru es pavisam noteikti pats neesmu uzņēmis:

 

Un uz šīs pavisam strīpainās noskaņas es arī varētu doties gulēt.
Bet jums (vai arī tev) es novēlu mieru, mīlestību un nepamosties nakts vidū ar sajūtu ka ir jau ir rīts.
Un labam naktsmieram kaut kas galīgi mierīgs no Modest Mouse-

JM

Pavasars!

Šodiena bija visparastākā pirmdiena manā divpadsmitklasnieka mūžā. Neņemot vērā to, ka stundu skaits bija krietni apgraizīts, nokārtoju pēdējos parādus mācībās un sapratu, ka pēc nepilna mēneša mans vidusskolas posms būs noslēdzies. Mazliet skumji. Mazliet satraucoši. Mazliet biedējoši. Bet ko nu vairs, kad jau pirmais eksāmens klauvē pie durvīm, atkāpšanās ceļa vairs nav. Vienīgas, man kāds varētu iešaut ar bultu celī. Tad es varētu teikt "es gandrīz absolvēju divpadsmito klasi.. but then I took an arrow to the knee."
Īstenībā, ir diezgan grūti kaut ko uzrakstīt, ja tu sāc rakstīt, nezinot par ko rakstīsi. Lai nu kā, šis manas dzīves posms vispār ir diezgan vienmuļš. Saprotu, ka nepieciešams gatavoties eksāmeniem, bet tā vietā es
a) glupi blenžu datora ekrānā
b) lasu grāmatu (lieki piebilst, šī grāmata man noteikti nepalīdzēs eksāmenos)
c) glupi blenžu tv ekrānā
d) apvienoju a un b
e) apvienoju b un c.
Labprāt apvienotu a un c un vēl piemestu klāt arī b, bet diemžēl man nav paveicies ar personisko televizoru, kas atrastos manā istabā. Skumji.
Atgriežoties pie vidusskolas tēmas un skumjām- sapratu, ka nav jau īsti par ko bēdāties. Visi trīs gadi bija ļoti patīkami un sociālisma pilni. Es varu tikai priecāties, ka šie gadi bija tieši tādi un ne savādāki. Arī sliktie notikumi derēja, jo pieredze ir pieredze un tā noder. Kā teica senie latvieši- būs jau labi un ja nebūs labi, tad arī būs labi. Un turklāt cilvēki jau nekur nepazudīs. Tie, kuri mani vēl gribēs redzēt kādu reizi savā mūžā, tie jau tāpat mani uzmeklēs. Un tos, kurus gribēšu satikt es..tie arī mani uzmeklēs. Lai vai kā, visi viens otru uzmeklēs un neviens nekur nepazudīs!

JM

Subjektivitātes teorija

Un mans blogs ir dzimis!
Pēdējo diennakti manī notika spīva cīņa- būt vai nebūt Jurģa jaunajam blogam. Bloga ideja uzvarēja un tā nu šodien blogger.com ir dzemdējis blogu man. Ar šo rakstu tākā nogriežu nabassaiti. Aizkustinoši.

*Interesants fakts: savu pirmo blogu, kuru aukstasinīgi izdzēsu pagājušogad es arī izgatavoju tieši uz eksāmenu laiku, tikai tas notika 9. klasē. Tākā esmu tendēts sevi apkraut ar papildus pienākumiem atbildīgā dzīves posmā.

JM