Šodiena bija visparastākā pirmdiena manā divpadsmitklasnieka mūžā. Neņemot vērā to, ka stundu skaits bija krietni apgraizīts, nokārtoju pēdējos parādus mācībās un sapratu, ka pēc nepilna mēneša mans vidusskolas posms būs noslēdzies. Mazliet skumji. Mazliet satraucoši. Mazliet biedējoši. Bet ko nu vairs, kad jau pirmais eksāmens klauvē pie durvīm, atkāpšanās ceļa vairs nav. Vienīgas, man kāds varētu iešaut ar bultu celī. Tad es varētu teikt "es gandrīz absolvēju divpadsmito klasi.. but then I took an arrow to the knee."
Īstenībā, ir diezgan grūti kaut ko uzrakstīt, ja tu sāc rakstīt, nezinot par ko rakstīsi. Lai nu kā, šis manas dzīves posms vispār ir diezgan vienmuļš. Saprotu, ka nepieciešams gatavoties eksāmeniem, bet tā vietā es
a) glupi blenžu datora ekrānā
b) lasu grāmatu (lieki piebilst, šī grāmata man noteikti nepalīdzēs eksāmenos)
c) glupi blenžu tv ekrānā
d) apvienoju a un b
e) apvienoju b un c.
Labprāt apvienotu a un c un vēl piemestu klāt arī b, bet diemžēl man nav paveicies ar personisko televizoru, kas atrastos manā istabā. Skumji.
Atgriežoties pie vidusskolas tēmas un skumjām- sapratu, ka nav jau īsti par ko bēdāties. Visi trīs gadi bija ļoti patīkami un sociālisma pilni. Es varu tikai priecāties, ka šie gadi bija tieši tādi un ne savādāki. Arī sliktie notikumi derēja, jo pieredze ir pieredze un tā noder. Kā teica senie latvieši- būs jau labi un ja nebūs labi, tad arī būs labi. Un turklāt cilvēki jau nekur nepazudīs. Tie, kuri mani vēl gribēs redzēt kādu reizi savā mūžā, tie jau tāpat mani uzmeklēs. Un tos, kurus gribēšu satikt es..tie arī mani uzmeklēs. Lai vai kā, visi viens otru uzmeklēs un neviens nekur nepazudīs!
JM
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru