Psihadēlijums

Pēdējā laikā esmu kritis uz psihadēlisko mūziku. Nezinu kāpēc, bet kaut kā dod enerģiju. Un nē, es neesmu sācis lietot narkotikas.
Ir pagājusi jau vairāk kā nedēļa no iepriekšējā Dānijas raksta un, tākā es sev nosolījos turēt pasauli augšdatumā (jaunvārds, kuru izveidoju es, burtiski pārtulkojot angļu vārdu 'update, turpmāk mani var dēvēt par Jurģi 'Kronvaldu' Megni) par savām šejienes gaitām, ir laiks.
Pagājušās nedēļas nogales sestdienā izdomājām spēlēt dzeršanas spēli un uzaicināt arī citus kursa biedrus, lai kaut ko mainītu savā dzīvē. Tāpat sanāca cīsiņu vakars, bet ar pāris svaigiem cīsiņiem. Lai arī cik gejiski tas neizklausījās, es to ignorēju un turpinu- tātad uzaicinājām Mikkelu (viens no normālajiem dāņiem, kurus pazīstu) un Antonu (čalis no Latvijas). Sākumā viss mierīgi, bet lēnā garā katram no mums parādās alkohola dzirksts acīs un pārliecība, ka, lai kāds dzirdētu tavu sakāmo, tev ir jākliedz tā, ka sāk sūrstēt balss saites. Vēljoprojām viss kārtībā, bet tad kad 50 grādīgs dzeramais Mintu, kas garšo neaprakstāmi labi, lēnām iet uz beigām, kādam rodas spīdoša ideja un tā skan tieši šādi: "Man gribas, lai šņabis arī garšo tikpat lieliski cik Mintu, pielejam atlikušo Mintu klāt šņabim!". Un es nezinu kāpēc, bet mēs visi korī iesaucamies "HEYO!", jo mums tā šķita ģeniāla doma. Tad nu īsumā- kad Mintu gāja uz beigām, jaucām to klāt šņabim, kad šņabis gāja uz beigām Antons vēma ārā pa logu. Kam negadās?
Beigās no sešiem spēlētājiem uz centru varēja aiziet tikai trīs- es, Raimi un Daniels. Centrā mūs izmeta ārā no kluba, jo kāds ģenerēja vēl vienu ģeniālu ideju- ieiet klubā pa sētas durvīm un nemaksāt ieeju, bet kā izrādījās, mēs neesam nekādas nindzas, tāpēc mūs pamanīja. Bēdīgi stāvējām uz ielas, bet mums vismaz bija šņabis, kuru mums palīdzēja izdzert lezbiete bez kurpēm, bet ar veselu kravu skumjām un sūdzībām. Un es jums teikšu vienu-sēdēšanu uz ielas un klausīšanos lezbietes sūdzībās- nevar nosaukt par labi pavadītu sestdienas vakaru. Tiešām nevar. Tad nu drīz vien arī devos mājās, kur mani plaši atplestām rokām sagaidīja mans matracis un mīkstie palagi, kurus es biju izmazgājis tanī pat dienā.
Pēc tam sekoja mokpilna svētdiena, kad, sperot katru soli, tu īsti nezini vai vakardienas makaroni paliks tev vēderā vai arī tomēr koka grīda tiks nokrāsota mazliet košākās krāsās. Tās bija vistrakākās paģiras kādas man bijušas dāņu zemē. Cerams, ka arī pēdējās.
Pēc tam sekoja diezgan interesanta skolas nedēļa, kurā bija stundas visos no mācību priekšmetiem. Es to īpaši pieminu, jo tā notiek diezgan reti. Kā arī, uzzināju par stipendiju uz kuru ir iespējams pieteikties ikvienam, pat ārzemju studentiem, tāka, ja tu šo izlasi, tad tev ir jātur īkšķi par mani visu turpmāko mēnesi. Būtu vareni, ja man nebūtu jāmeklē šeit darbs, jo es esmu sasodīti slinks. Bet nu, ja Laimes māte nepagriezīs pret mani savu labvēlīgo vaigu, tad būs vien jāiet vergot pie dāņu buržujiem par trauku mazgātāju vai mēslu izmēsēju. Nekas traģisks, bet bēda ka zaudētu visu svaru, kuru esmu pieņēmis nedarot neko. Izņemot produktu stiepšanu no veikala. Tas ir diezgan smagi, jo veikals ir 2 kilometrus no manas dzīvesvietas un es parasti to aizmirstu, tāpēc nopērku neizsakāmi daudz konservus un kartupeļus un dārzeņus un galu galā es eju ar 2 maisiem, kas ir uz plīšanas robežas un pilnu mugursomu. Musulmaņi mani parasti apsmej, bet man vienalga, jo esmu sasvīdis. Lai nu kā, par stipendiju būtu ļoti priecīgs, tāpēc turi īkšķi!
Un tad nāca liktenīgā piektdiena, kad es sapratu, ka esmu saslimis. Bet vēl pirms manas atklāsmes es, Karolis, Raimi un Daniels bijām izgājuši ārā. Vienkārši tāpat. Aizgājām uz rotaļlietu veikalu un sapratām, ka no mūsu bērnības līdz šim brīdim rotaļlietu tirgū īsti nekas nav mainījies. Un arī to, ka mēs īsti neesam mainījušies, jo pārsvarā visu laiku no mums varēja dzirdēt kaut ko šādu: "WOW, check this out- Thor action figure! I wonder how much does it cost?" vai arī "bleeeet, a lighsaber, we should buy this and fight with them till death." un tā tālāk. Pēc tam aizgājām uzsmēķēt pie kanāla un tur pēkšņi uzradās putnu barotājs- čalis ar auskaru no Koldingas, kas 3 reizes nedēļā iet uz kanālu un baro kaijas un pīles. Un tie putni viņu atpazina un uzreiz apstājās viņam apkārt un izpildīja dažnedažādas skaņas. Tad nu pavērojuši kā čalis ar auskaru no Koldingas baro putnus un liek viņiem izpildīt neticamus trikus, piemēram, noķert maizi gaisā vai paņemt maizi no viņa saujas, mēs gājām mājās, jo palika sasodīti auksti. Vismaz man, kas noveda domas par saslimšanu. Bet tas nebija pārsteidzošs trieciens, es jau to gaidīju, jo aukstais dzīvoklis no rītiem burtiski izsauca klepu. Tā nu šo nedēļas nogali pavadīju skalojot kaklu ar sālsūdeni līdz vemšanai, dzerot piparmētru tējas un pārdozējot pretsāpju kakla zāles. Neviens līdzeklis īsti līdz galam nav palīdzējis, bet tagad vismaz varu normāli norīt pārtiku, kas jau ir liels solis atveseļošanās virzienā. Un rīt skolā sākas divnedēļu projekts, tāpēc laiks gatavoties gulētiešanu, lai es rīt varētu būt prišs.
Jauku vakaru un arī turpmāko nedēļu!

10

Vienistabas dzīvoklis un savādāks skats uz dzīvi. Vienkāršāks. Ātri kaut ko pagatavoju, jo pēc skolas vienmēr izsalcis, vienmēr citas lietas svarīgākas par primārajām vajadzībām. Fonā vienmēr mūzika. Pāris vārdi sociālajos portālos un esmu jau ar vienu kāju pāri slieksnim. Uz parku. Uz pāris jaukām sarunām un pāris brūnajiem kentiem. Ārā saule, daži soļi līdz vasarai.

Dānija ir neērta vieta

Khe khem! Jāietrenē virtuālā balss, jo esmu klusējis visu vasaru.
Šis vakars ir skumjš vakars, jo es sāku krāmēt koferi un aptuveni pēc 33 stundām es uzsākšu savu 24 stundu ilgo ceļu uz vietu, kas būs mana mājvieta nākamos 2 gadus. Nē, mājvieta nē, drīzāk tāda apmešanās vieta. Nometne. Mājvieta man paliks Latvija. Lai nu kā, šis nebūs skumjais raksts. Šis būs vasaras raksts! Tātad, sākam gremdēties atmiņās.
Šovasar pabeidzu vidusskolu, kā jau to noprati no iepriekšējiem rakstiem, un 22. jūnijā mani un manu klasi godināja ar aplausiem, dāvanām, labiem vārdiem un arī puķēm, kas, manuprāt, ir pilnīgi bezjēdzīgas un par daudz. Respektīvi, 22. jūnijā man bija izlaidums. Pēc manām domām, izlaidumi ir pilnīgi nevajadzīgi pasākumi, kuros cilvēki, patstāvīgi svīstot, apdraud sevi ar dehidratāciju, bet nu, citi jau baigi priecīgie, tapēc es aizgāju saņemt apsveikumus un ovācijas. Atceroties kā mēs dziedājām man vēl aizvien paliek kauns, bet pārējais, izņemot augšminēto svīšanu, bija tīri tā neko. Vakarā bija balle ar LSD gaismām no kurām palika slikti pat tiem, kuri nelietoja nekāda veida apreibinošās vielas, lai gan tādi tur bija diezgan maz. Ballē nenotika nekas ievērības cienīgs, vienīgais tas, ka izglābu Kalvi no aizmigšanas zem laternas un, visticamākais, pamošanās policijas atskurbtuvē. Jā, esmu varonis. Nē, aplaudēt nevajag!
Nākamajā dienā bija Līgo vakars un aiz tā bija Jāņu diena, kas galu galā, kopā ar visu izlaidumu, noveda mani pie alkohola reibuma 3 dienu garumā. Un tas bija maģiskais alkohola reibums, jo 4. dienā man nebija paģiras un fiziskā pašsajūta bija burvīga.
Drīz pēc izlaiduma un Jāņu trakuma es un mans uzticamais biedrs- Mārtiņš Gūtmanis- sākām oficiālu darbu gaterī. Līgumā bijām "zāģu operātori" un arī reālajā dzīvē uz maiņām operējām ar zāģi. Sākumā Mārtiņš ļoti bijās zāģa un man tas šķita uzjautrinoši, bet neilgi pirms līguma laušanas Mārtiņš jau sāka piekopt freestyle sawing un apdraudēt visus apkārtējos. Nu, es biju vienīgais apkārtējais.

(Šeit es beidzu rakstīt un devos ceļā uz Dāniju, bet tākā man šodien nav īsti ko darīt, tad es turpināšu un centīšos atsaukt atmiņā pārējos notikumus. Starp citu, sāku rakstīt 22. augustā, turpinu 19. oktobrī.)

Jā, gaterī strādāt bija diezgan vareni, bet vairāk par mūsu gaitām var lasīt Mārtiņa blogā. Jā, es zinu, burtu krāsa ir pārāk tumša un grūti lasīt, bet neko darīt, tāda dzīve.
Īsumā- vasara bija varena, man bija darbs, nauda, benzīns, alkohols, cigaretes un viss pārējais ko es vien varētu vēlēties.
Tad nāca liktenīgais 23. augusts un, sakravājis nepieciešamās mantas, devos 24 stundu garā ceļā. Viss ritēja gludi līdz Vācijai, kad mums nakts vidū 2 riepas aizgāja pa pieskari un mums nakti vajadzēja pavadīt mašīnā, gaidot, kad atvērsies serviss. Serviss atvērās, riepas nomainīja, nopirkām garšīgus burgerus tuvējā bendzīntankā un laimīgi turpinājām ceļu. Nonākot Koldingā, sapratām, ka man nav kur dzīvot. Paliku mazliet bēdīgs uz brīdi, bet kā gadījies, kā ne, mans brālis kādreiz strādāja netālu no Koldingas un iemantoja ukraiņu draugus. Tad nu sazinājies ar viņiem, brālis izgādāja man mājvietu 50km no Koldingas pie divām ukraiņu sievietēm. Tur arī nodzīvoju aptuveni 2 vai 3 nedēļas. Uz skolu braucu ar vilcienu un biju priecīgs, jo man patīk vilcieni. Vilcienā braucot tu jūties daudz labāk, nekā braucot autobusā un tam pat nav izskaidrojums. Tā vienkārši ir. Maģija. Lai nu kā, man patika dzīvot pie ukraiņiem, jo es jutos kā ķēniņš. Brīvdienās man bija 5 ēdienreizes dienā un borščs brokastīs. Būtu labprāt tur palicis dzīvot uz visu mūžu vai arī vismaz uz 2 gadiem, bet braukāšana ar vilcienu iznāca pārlieku dārga. Tad nu, pēc 2 pavadītām nedēļām zem ukraiņu labvēlības spārna, mēs apmainījāmies ar veltēm- es devu Baileys, viņas cūkgaļu, atvadījāmies un es devos ceļā uz savu jauno dzīvesvietu. Tagad dzīvoju kopā ar 2 latviešiem. Vispār latviešu šeit netrūkst, es pazīstu vismaz 20 un ir vēl! Tad nu, ieradies uz dzīvi Koldingā, pirmais ko es ieraudzīju paskatoties pa savas istabas logu bija degoša māja. Varbūt zīme nav laba, bet izskatījās smuki, jo tas viss notika vēlu vakarā, kad bija jau satumsis.
Lai nu kā, skola ir forša, nav viegli, bet nav arī nekāda raķešu zinātne. Esmu sadraudzējies ar igauņiem Raimi, Danielu, Virgi un Raulu, kā arī lietuvieti Karoli no savas grupas. Ā, un vēl arī latvieti Kristīni. Ar viņiem arī pārsvarā piektdienu, un dažreiz arī sestdienu vakaros, baudam alkoholu. Bet par to mazliet vēlāk. Tagad par manu grupu skolā.
Tātad:
- gejs no Taivānas, kuram es nezinu vārdu, bet viņš ir gejs.
- geja māsa no Taivānas, kura ir diezgan liela un biedējoša, bet tai pat laikā viņai visās interneta saitēs lietotājvārds ir Barbyface. Piemetināšu, ka tie ir klaji meli.
- čalis no Rumānijas, par kuru mums ar Karoli ir aizdomas, ka viņš osta līmi. Viņš vienmēr aizkavējās pārtraukumos un, ienākot klasē, smaida un izskatās, ka neko nesaprot. Un viņa vārds ir Serdans.
- čalis no Rumānijas, kas ir gangsteris/sportists. Nu, viņam ir gangstera ķēde īkšķa biezumā+ treniņbikses visu laiku. Un skūta galva un viņš runā ar gangstera akcentu. Man liekas, ka viņš kādu dienu paņems uz skolu arī pistoli. Vai granātmetēju.
- meitene no Čehijas, kuru sauc Mirka, bet viņa ir tik kaitinoša, ka mēs viņu nodēvējām par Birku. Birka nozīmē 'mazs krāns' lietuviešu valodā.
- meitene no ASV, kurai vidēja garuma teikuma pateikšana aizņem aptuveni 50% vairāk laika, nekā visiem no reālās pasaules, jo, piemēram, vārdu 'so' viņa izrunā tā- 'soooooooooooooooooo' un tā. Esmu bēdīgs, kad kļūdas pēc iesaistos sarunā ar viņu.
Ir vēl, bet tagad es nevaru atcerēties, tapēc turpināšu.
Tākā šeit ir diezgan garlaicīgi brīvdienās, tad pārsvarā piektdienu un sestdienu vakari paiet mazliet pabaudot alkoholu un pēc tam ejot uz centru. Centrā parasti notiek lietas. Piemēram, vienreiz mums 20 dāņu čaļi gribēja iedot pa muti, bet neiedeva un neviens īsti nesaprata iemeslu. Pat tie dāņu čaļi ne.
Citā reizē es, Karolis un Raimi nozagām katrs pa krēslam vienā bārā un tanī brīdī tas krēsls likās neaprakstāmi skaists. Īsts tronis. Nākamajā rītā pamodos un manam matracim blakus bija neglīts, sarūsējis sēžamais. Tieši tā, sēžamais, jo kaut kas tik neglīts nav pat pelnījis krēsla vārdu. Un neviens īsti nespēj atsaukt atmiņā kāpēc mums uznāca tik liela nepieciešamība pēc krēsliem. Bet nu, ja vajag, tad vajag.
Vienu brīdi Karolis bija apsēsts ar franču meitenēm, kuras mēs satikām vienu vakaru. Tad nu, izpalīdzot draugam, kādas 3 nedēļas mēs centāmies noskaidrot kā viņas sauc un dabūt viņu numurus. Kad izpildījām šo misiju, viss noklusa un tā mēs viņas vairs neesam redzējuši.
Un tagad ir mana brīvlaika pēdējā diena, bet lai cik dīvainai tas nebūtu, šeit brīvdienas nav manas laimīgās dienas, jo skatīšanās sienā nav tā interesantākā un labākā nodarbe. Man labāk patīk iet uz skolu, tad vismaz ir gandarījums ka kaut kas padarīts. Nu tas tā īsumā viss. Paldies par uzmanību, lejā ielikšu dažas bildes.

Šinī bildē redzams ierasts vakars geto.
No kreisās, normāli stāvošie- Virge, Karolis, Daniels, es.
Tā meitene, kura ir ietupusies un rāda bandu zīmes ir Kristīne un čalis sarkanajā ir Raimi.

Tipisks pirmdienas vakars bārā 'Knuds Garage', kas ir mans mīļākais bārs pilsētā, jo tur skan rokenrols, mēs ar Karoli pazīstam visus bārmeņus un viņi parasti uzliek Led Zeppelin, kad mēs palūdzam.
Bet tieši pirmdienās tur notiek Pub Quiz, kurā uzvarot var dabūt naudu un alkoholu par brīvu.

Un mana istaba. Neko necenšos sarežģīt.

"Kā man patīk viss
  Viss, kas tev nepatīk,
  Bet ārā drīz sāks snigt!"










Tas arī īsumā viss. Paldies par uzmanību, cerams uz drīzu tikšanos.