Šis vakars ir skumjš vakars, jo es sāku krāmēt koferi un aptuveni pēc 33 stundām es uzsākšu savu 24 stundu ilgo ceļu uz vietu, kas būs mana mājvieta nākamos 2 gadus. Nē, mājvieta nē, drīzāk tāda apmešanās vieta. Nometne. Mājvieta man paliks Latvija. Lai nu kā, šis nebūs skumjais raksts. Šis būs vasaras raksts! Tātad, sākam gremdēties atmiņās.
Šovasar pabeidzu vidusskolu, kā jau to noprati no iepriekšējiem rakstiem, un 22. jūnijā mani un manu klasi godināja ar aplausiem, dāvanām, labiem vārdiem un arī puķēm, kas, manuprāt, ir pilnīgi bezjēdzīgas un par daudz. Respektīvi, 22. jūnijā man bija izlaidums. Pēc manām domām, izlaidumi ir pilnīgi nevajadzīgi pasākumi, kuros cilvēki, patstāvīgi svīstot, apdraud sevi ar dehidratāciju, bet nu, citi jau baigi priecīgie, tapēc es aizgāju saņemt apsveikumus un ovācijas. Atceroties kā mēs dziedājām man vēl aizvien paliek kauns, bet pārējais, izņemot augšminēto svīšanu, bija tīri tā neko. Vakarā bija balle ar LSD gaismām no kurām palika slikti pat tiem, kuri nelietoja nekāda veida apreibinošās vielas, lai gan tādi tur bija diezgan maz. Ballē nenotika nekas ievērības cienīgs, vienīgais tas, ka izglābu Kalvi no aizmigšanas zem laternas un, visticamākais, pamošanās policijas atskurbtuvē. Jā, esmu varonis. Nē, aplaudēt nevajag!
Nākamajā dienā bija Līgo vakars un aiz tā bija Jāņu diena, kas galu galā, kopā ar visu izlaidumu, noveda mani pie alkohola reibuma 3 dienu garumā. Un tas bija maģiskais alkohola reibums, jo 4. dienā man nebija paģiras un fiziskā pašsajūta bija burvīga.
Drīz pēc izlaiduma un Jāņu trakuma es un mans uzticamais biedrs- Mārtiņš Gūtmanis- sākām oficiālu darbu gaterī. Līgumā bijām "zāģu operātori" un arī reālajā dzīvē uz maiņām operējām ar zāģi. Sākumā Mārtiņš ļoti bijās zāģa un man tas šķita uzjautrinoši, bet neilgi pirms līguma laušanas Mārtiņš jau sāka piekopt freestyle sawing un apdraudēt visus apkārtējos. Nu, es biju vienīgais apkārtējais.
(Šeit es beidzu rakstīt un devos ceļā uz Dāniju, bet tākā man šodien nav īsti ko darīt, tad es turpināšu un centīšos atsaukt atmiņā pārējos notikumus. Starp citu, sāku rakstīt 22. augustā, turpinu 19. oktobrī.)
Jā, gaterī strādāt bija diezgan vareni, bet vairāk par mūsu gaitām var lasīt Mārtiņa blogā. Jā, es zinu, burtu krāsa ir pārāk tumša un grūti lasīt, bet neko darīt, tāda dzīve.
Īsumā- vasara bija varena, man bija darbs, nauda, benzīns, alkohols, cigaretes un viss pārējais ko es vien varētu vēlēties.
Tad nāca liktenīgais 23. augusts un, sakravājis nepieciešamās mantas, devos 24 stundu garā ceļā. Viss ritēja gludi līdz Vācijai, kad mums nakts vidū 2 riepas aizgāja pa pieskari un mums nakti vajadzēja pavadīt mašīnā, gaidot, kad atvērsies serviss. Serviss atvērās, riepas nomainīja, nopirkām garšīgus burgerus tuvējā bendzīntankā un laimīgi turpinājām ceļu. Nonākot Koldingā, sapratām, ka man nav kur dzīvot. Paliku mazliet bēdīgs uz brīdi, bet kā gadījies, kā ne, mans brālis kādreiz strādāja netālu no Koldingas un iemantoja ukraiņu draugus. Tad nu sazinājies ar viņiem, brālis izgādāja man mājvietu 50km no Koldingas pie divām ukraiņu sievietēm. Tur arī nodzīvoju aptuveni 2 vai 3 nedēļas. Uz skolu braucu ar vilcienu un biju priecīgs, jo man patīk vilcieni. Vilcienā braucot tu jūties daudz labāk, nekā braucot autobusā un tam pat nav izskaidrojums. Tā vienkārši ir. Maģija. Lai nu kā, man patika dzīvot pie ukraiņiem, jo es jutos kā ķēniņš. Brīvdienās man bija 5 ēdienreizes dienā un borščs brokastīs. Būtu labprāt tur palicis dzīvot uz visu mūžu vai arī vismaz uz 2 gadiem, bet braukāšana ar vilcienu iznāca pārlieku dārga. Tad nu, pēc 2 pavadītām nedēļām zem ukraiņu labvēlības spārna, mēs apmainījāmies ar veltēm- es devu Baileys, viņas cūkgaļu, atvadījāmies un es devos ceļā uz savu jauno dzīvesvietu. Tagad dzīvoju kopā ar 2 latviešiem. Vispār latviešu šeit netrūkst, es pazīstu vismaz 20 un ir vēl! Tad nu, ieradies uz dzīvi Koldingā, pirmais ko es ieraudzīju paskatoties pa savas istabas logu bija degoša māja. Varbūt zīme nav laba, bet izskatījās smuki, jo tas viss notika vēlu vakarā, kad bija jau satumsis.
Lai nu kā, skola ir forša, nav viegli, bet nav arī nekāda raķešu zinātne. Esmu sadraudzējies ar igauņiem Raimi, Danielu, Virgi un Raulu, kā arī lietuvieti Karoli no savas grupas. Ā, un vēl arī latvieti Kristīni. Ar viņiem arī pārsvarā piektdienu, un dažreiz arī sestdienu vakaros, baudam alkoholu. Bet par to mazliet vēlāk. Tagad par manu grupu skolā.
Tātad:
- gejs no Taivānas, kuram es nezinu vārdu, bet viņš ir gejs.
- geja māsa no Taivānas, kura ir diezgan liela un biedējoša, bet tai pat laikā viņai visās interneta saitēs lietotājvārds ir Barbyface. Piemetināšu, ka tie ir klaji meli.
- čalis no Rumānijas, par kuru mums ar Karoli ir aizdomas, ka viņš osta līmi. Viņš vienmēr aizkavējās pārtraukumos un, ienākot klasē, smaida un izskatās, ka neko nesaprot. Un viņa vārds ir Serdans.
- čalis no Rumānijas, kas ir gangsteris/sportists. Nu, viņam ir gangstera ķēde īkšķa biezumā+ treniņbikses visu laiku. Un skūta galva un viņš runā ar gangstera akcentu. Man liekas, ka viņš kādu dienu paņems uz skolu arī pistoli. Vai granātmetēju.
- meitene no Čehijas, kuru sauc Mirka, bet viņa ir tik kaitinoša, ka mēs viņu nodēvējām par Birku. Birka nozīmē 'mazs krāns' lietuviešu valodā.
- meitene no ASV, kurai vidēja garuma teikuma pateikšana aizņem aptuveni 50% vairāk laika, nekā visiem no reālās pasaules, jo, piemēram, vārdu 'so' viņa izrunā tā- 'soooooooooooooooooo' un tā. Esmu bēdīgs, kad kļūdas pēc iesaistos sarunā ar viņu.
Ir vēl, bet tagad es nevaru atcerēties, tapēc turpināšu.
Tākā šeit ir diezgan garlaicīgi brīvdienās, tad pārsvarā piektdienu un sestdienu vakari paiet mazliet pabaudot alkoholu un pēc tam ejot uz centru. Centrā parasti notiek lietas. Piemēram, vienreiz mums 20 dāņu čaļi gribēja iedot pa muti, bet neiedeva un neviens īsti nesaprata iemeslu. Pat tie dāņu čaļi ne.
Citā reizē es, Karolis un Raimi nozagām katrs pa krēslam vienā bārā un tanī brīdī tas krēsls likās neaprakstāmi skaists. Īsts tronis. Nākamajā rītā pamodos un manam matracim blakus bija neglīts, sarūsējis sēžamais. Tieši tā, sēžamais, jo kaut kas tik neglīts nav pat pelnījis krēsla vārdu. Un neviens īsti nespēj atsaukt atmiņā kāpēc mums uznāca tik liela nepieciešamība pēc krēsliem. Bet nu, ja vajag, tad vajag.
Vienu brīdi Karolis bija apsēsts ar franču meitenēm, kuras mēs satikām vienu vakaru. Tad nu, izpalīdzot draugam, kādas 3 nedēļas mēs centāmies noskaidrot kā viņas sauc un dabūt viņu numurus. Kad izpildījām šo misiju, viss noklusa un tā mēs viņas vairs neesam redzējuši.
Un tagad ir mana brīvlaika pēdējā diena, bet lai cik dīvainai tas nebūtu, šeit brīvdienas nav manas laimīgās dienas, jo skatīšanās sienā nav tā interesantākā un labākā nodarbe. Man labāk patīk iet uz skolu, tad vismaz ir gandarījums ka kaut kas padarīts. Nu tas tā īsumā viss. Paldies par uzmanību, lejā ielikšu dažas bildes.
Šinī bildē redzams ierasts vakars geto.
No kreisās, normāli stāvošie- Virge, Karolis, Daniels, es.
Tā meitene, kura ir ietupusies un rāda bandu zīmes ir Kristīne un čalis sarkanajā ir Raimi.
Bet tieši pirmdienās tur notiek Pub Quiz, kurā uzvarot var dabūt naudu un alkoholu par brīvu.
Un mana istaba. Neko necenšos sarežģīt.
"Kā man patīk viss
Viss, kas tev nepatīk,
Bet ārā drīz sāks snigt!"
Tas arī īsumā viss. Paldies par uzmanību, cerams uz drīzu tikšanos.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru