Ir pagājusi jau vairāk kā nedēļa no iepriekšējā Dānijas raksta un, tākā es sev nosolījos turēt pasauli augšdatumā (jaunvārds, kuru izveidoju es, burtiski pārtulkojot angļu vārdu 'update, turpmāk mani var dēvēt par Jurģi 'Kronvaldu' Megni) par savām šejienes gaitām, ir laiks.
Pagājušās nedēļas nogales sestdienā izdomājām spēlēt dzeršanas spēli un uzaicināt arī citus kursa biedrus, lai kaut ko mainītu savā dzīvē. Tāpat sanāca cīsiņu vakars, bet ar pāris svaigiem cīsiņiem. Lai arī cik gejiski tas neizklausījās, es to ignorēju un turpinu- tātad uzaicinājām Mikkelu (viens no normālajiem dāņiem, kurus pazīstu) un Antonu (čalis no Latvijas). Sākumā viss mierīgi, bet lēnā garā katram no mums parādās alkohola dzirksts acīs un pārliecība, ka, lai kāds dzirdētu tavu sakāmo, tev ir jākliedz tā, ka sāk sūrstēt balss saites. Vēljoprojām viss kārtībā, bet tad kad 50 grādīgs dzeramais Mintu, kas garšo neaprakstāmi labi, lēnām iet uz beigām, kādam rodas spīdoša ideja un tā skan tieši šādi: "Man gribas, lai šņabis arī garšo tikpat lieliski cik Mintu, pielejam atlikušo Mintu klāt šņabim!". Un es nezinu kāpēc, bet mēs visi korī iesaucamies "HEYO!", jo mums tā šķita ģeniāla doma. Tad nu īsumā- kad Mintu gāja uz beigām, jaucām to klāt šņabim, kad šņabis gāja uz beigām Antons vēma ārā pa logu. Kam negadās?
Beigās no sešiem spēlētājiem uz centru varēja aiziet tikai trīs- es, Raimi un Daniels. Centrā mūs izmeta ārā no kluba, jo kāds ģenerēja vēl vienu ģeniālu ideju- ieiet klubā pa sētas durvīm un nemaksāt ieeju, bet kā izrādījās, mēs neesam nekādas nindzas, tāpēc mūs pamanīja. Bēdīgi stāvējām uz ielas, bet mums vismaz bija šņabis, kuru mums palīdzēja izdzert lezbiete bez kurpēm, bet ar veselu kravu skumjām un sūdzībām. Un es jums teikšu vienu-sēdēšanu uz ielas un klausīšanos lezbietes sūdzībās- nevar nosaukt par labi pavadītu sestdienas vakaru. Tiešām nevar. Tad nu drīz vien arī devos mājās, kur mani plaši atplestām rokām sagaidīja mans matracis un mīkstie palagi, kurus es biju izmazgājis tanī pat dienā.
Pēc tam sekoja mokpilna svētdiena, kad, sperot katru soli, tu īsti nezini vai vakardienas makaroni paliks tev vēderā vai arī tomēr koka grīda tiks nokrāsota mazliet košākās krāsās. Tās bija vistrakākās paģiras kādas man bijušas dāņu zemē. Cerams, ka arī pēdējās.
Pēc tam sekoja diezgan interesanta skolas nedēļa, kurā bija stundas visos no mācību priekšmetiem. Es to īpaši pieminu, jo tā notiek diezgan reti. Kā arī, uzzināju par stipendiju uz kuru ir iespējams pieteikties ikvienam, pat ārzemju studentiem, tāka, ja tu šo izlasi, tad tev ir jātur īkšķi par mani visu turpmāko mēnesi. Būtu vareni, ja man nebūtu jāmeklē šeit darbs, jo es esmu sasodīti slinks. Bet nu, ja Laimes māte nepagriezīs pret mani savu labvēlīgo vaigu, tad būs vien jāiet vergot pie dāņu buržujiem par trauku mazgātāju vai mēslu izmēsēju. Nekas traģisks, bet bēda ka zaudētu visu svaru, kuru esmu pieņēmis nedarot neko. Izņemot produktu stiepšanu no veikala. Tas ir diezgan smagi, jo veikals ir 2 kilometrus no manas dzīvesvietas un es parasti to aizmirstu, tāpēc nopērku neizsakāmi daudz konservus un kartupeļus un dārzeņus un galu galā es eju ar 2 maisiem, kas ir uz plīšanas robežas un pilnu mugursomu. Musulmaņi mani parasti apsmej, bet man vienalga, jo esmu sasvīdis. Lai nu kā, par stipendiju būtu ļoti priecīgs, tāpēc turi īkšķi!
Un tad nāca liktenīgā piektdiena, kad es sapratu, ka esmu saslimis. Bet vēl pirms manas atklāsmes es, Karolis, Raimi un Daniels bijām izgājuši ārā. Vienkārši tāpat. Aizgājām uz rotaļlietu veikalu un sapratām, ka no mūsu bērnības līdz šim brīdim rotaļlietu tirgū īsti nekas nav mainījies. Un arī to, ka mēs īsti neesam mainījušies, jo pārsvarā visu laiku no mums varēja dzirdēt kaut ko šādu: "WOW, check this out- Thor action figure! I wonder how much does it cost?" vai arī "bleeeet, a lighsaber, we should buy this and fight with them till death." un tā tālāk. Pēc tam aizgājām uzsmēķēt pie kanāla un tur pēkšņi uzradās putnu barotājs- čalis ar auskaru no Koldingas, kas 3 reizes nedēļā iet uz kanālu un baro kaijas un pīles. Un tie putni viņu atpazina un uzreiz apstājās viņam apkārt un izpildīja dažnedažādas skaņas. Tad nu pavērojuši kā čalis ar auskaru no Koldingas baro putnus un liek viņiem izpildīt neticamus trikus, piemēram, noķert maizi gaisā vai paņemt maizi no viņa saujas, mēs gājām mājās, jo palika sasodīti auksti. Vismaz man, kas noveda domas par saslimšanu. Bet tas nebija pārsteidzošs trieciens, es jau to gaidīju, jo aukstais dzīvoklis no rītiem burtiski izsauca klepu. Tā nu šo nedēļas nogali pavadīju skalojot kaklu ar sālsūdeni līdz vemšanai, dzerot piparmētru tējas un pārdozējot pretsāpju kakla zāles. Neviens līdzeklis īsti līdz galam nav palīdzējis, bet tagad vismaz varu normāli norīt pārtiku, kas jau ir liels solis atveseļošanās virzienā. Un rīt skolā sākas divnedēļu projekts, tāpēc laiks gatavoties gulētiešanu, lai es rīt varētu būt prišs.
Jauku vakaru un arī turpmāko nedēļu!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru