Vai, mana mīļā dienasgrāmatiņ! Tu noteikti esi apvainojusies, ka es neesmu tevi turējis augšdatumā par visām manām projekta dienām. Nu, ko lai saka? Ej dirst!
Lai nu kā, šīs visas dienas par kurām nerakstīju bija grūtas. Pilnīgi nopietni. Es cēlos ap 10.00 rītā un gāju gulēt ap 5.00 no rīta. Rakstīju reportu, kodēju, zīmēju dizainu un pārdomāju visu. Bija diezgan smagi, bet es esmu apmierināts ar iznākumu. To var redzēt šinī bildē, kurā esmu es ar visām trim reporta kopijām, kas man rīt jāiesniedz.
Un mana mājaslapa ir šī - www.megnis.com
Kapēc tieši tāda? Nu, man patīk mans uzvārds. Un tev, dienasgrāmatiņ, ar to ir kādas problēmas?
Lai nu kā, pēc pāris dienām, "3 dienām un 11 stundām!", mani izlaboja skaitīklis- es ieradīšos Tēvzemē. Pirms braukšanas prom uzmetīšu Dānijai dubulto fekjū, tāpat kā bērnībā tam krānam, kas man iemeta ar sapuvušu ābolu pa pakausi un atņēma man kedas. Paaugoties sapratu, ka mans dubultais fekjū provocēja viņu tā rīkoties, bet ko nu vairs, esmu jau tam netīrajam sunim piedevis. Nu jā, esmu piebeidzis reportu un saņēmis apbalvojumus, alkohola veidā, par palīdzēšanu dzīvokļa biedriem. Gandrīz apraudājos, kad izlasīju zīmīti un redzēju viskija pudeli virtuvē.
Tātad rītdienas plāns:
nodot reportu,
attaisīt alu pret pasniedzēja galdu, tieši pēc reporta nodošanas,
aiziet dāvanu šopingā,
nosvinēt eksāmena nodošanu tā, ka mēs neatceramies kas ir eksāmens.
Pārējā nedēļas nogale tiks pavadīta uzkopjot dzīvokli un gatavojoties mājupceļam. Un lūk atbilstoša dziesma par šo visu-
Paldies, mīļā dienasgrāmatiņ, par manu lietu uzklausīšanu, bet tagad es pazūdu vismaz uz mēnesi. Kapēc? JO ES BEIDZOT BŪŠU MĀJĀS!
Vuhuhūūū, klāt jau ir 8. diena un man ir apriebies viss. Nē, nopietni, nenormāli krīt uz nerviem tā programmēšana un tas, ka nekas īsti nestrādā tākā tam vajadzētu strādāt. Bet šodien bija vismaz viena laba lieta- tikšanās ar skolotājiem, kurā bija jāparāda savs līdz šim paveiktais darbs. Mana tikšanās ilga tikai 4 minūtes un beidzās ar frāzi 'keep up the good work', pēc kā var spriest, ka viss iet pareizajā virzienā. Vai arī viss ir vienkārši tik ļoti nepareizs, ka skolotāja saprata, ka nav jēga mocīties un skaidrot. Lai jau. Pēc tikšanās noliku portfolio pie malas un mazliet pastrādāju pie cita projekta un tagad man viss ir noriebies, ka jāpaskatās kāda filma vai jānošauj kāds no Al Qaedas. Bet rītdien plānoju uzprogrammēt kaut kur 50% no visas lapas. Novēli man veiksmi, mikimaus!
Apokalipse! Katastrofa! Šie divi vārdi īsi raksturo manas izjūtas par eksāmena projektu, kad pieķēros klāt teorētiskajai daļai. AIDA, SWOT, Laswell un citi modeļi, kuriem es īsti nezinu nozīmi, bet pēc kuriem vadoties man ir jāanalizē savas mājaslapas izskats un jāparedz tās spēja piesaistīt manus nākotnes klientus un priekšniekus. Mazliet papētot ieviesās mazliet lielāka skaidrība, kas ir tik pat liela cik lietderīgs ir lukturītis miglainā naktī. Nav, vienkārši NAV! Laiks neapstādināmi iet uz priekšu un nodošanas datums nāk ar vien tuvāk un tuvāk, bet ar katru dienu liekas, ka ieviešas lielāka neskaidrība. Nekas, gan jau arī es ieraudzīšu bākas gaismu, peldot reporta mēslu okeānā.
Un arī es būtu priecīgs par pastkarti. Pretī varu dot apskāvienu. Ja tevi ieinteresēja šis piedāvājums, tad sūti man vēstuli uz jurgis_m@inbox.lv un par detaļām vienosimies privāti. Apskāvienu izdale pēc pastkartes saņemšanas.
Šorīt rakstu par vakardienu, jo vakar vakarā, dažādu apstākļu sakritības dēļ, es nebiju spējīgs sakarīgi un racionāli izmantot klaviatūru. Vakar, kā jau pie pirmdienas, sparīgi metos iekšā darba nedēļā un dienu sāku ar kafiju, kā to parasti dara kārtīgi darba cilvēki. Piebeidzis kafijas krūzi no kuras izbaudīju katru malku, atvēru laptopu un ķēros pie darbiem. Nu labi, laptops jau man bija atvērts un es neķēros pie darbiem, es pārbaudīju savu Travian profilu un tur notiek apokalipse- mana alianse, kurā es tiku dēļ manām trakajām spējām, ir izjukusi, jo mūsu starpā bija nodevējs, tagad visi iet kur nu kurais un es izlēmu būt neatkarīgs. Nebija laba izvēle, man sāk uzbrukt kaut kādi deviņgadīgi krāni, kuriem profilā rakstīts 'uzbruksi man........buussss slikti..........lady gaga rulllzzzzz' un vēl citādi teikumi, kurus izlasot jūties morāli izvarots. Bet nu, labāk tā, nekā kā Gūtmanis- atdod savu profilu citam cilvēkam un priecāties, ka viņa ciems ātri attīstās. Daudz smieklu. Labi, lai nu kā tur būtu ar Gūtmaņa nespēju veiksmīgi pārvaldīt mazu, virtuālu ciemu, pēc Travian un sociālo portālu pārskates es ķēros klāt darbiem. Mazliet vēlāk, pēc īsas apspriedes ar Danielu, nolēmu iet uz bibliotēku un strādāt tur. Tas esot zinātniski pierādīts, ka mainot fizisko telpu, galvā nāk freš n fankī idejas. Un tas arī pierādījās- var teikt, ka dizaina koncepts ir pabeigts un esmu arī uzkodējis diezgan daudz. Visā visumā, esmu apmierināts ar savu paveikto darbu. Protams, vēl priekšā ir vesela kaudze ar darbiem, bet par tiem es tagad nedomāju. Khe khe.
Mūziku vari noslēgt nost un paskatīties video. Normāls cepaX, ne?
Sākumā tikai gribēju pateikt, ka tākā šodien ir sestdiena, kas pēc nerakstītiem un arī rakstītiem likumiem ir brīvdiena, tad šodiena neiet zem mana trīsnedēļas projekta, bet gan zem četrstundu paģiru sekcijas. Pamostoties viss likās tik ļoti brīnišķīgi - saule spīdēja caur logu, jutos svaigs, spēcīgs un gatavs darboties, kaut arī iepriekšējā naktī biju aizgājis gulēt 3:58 un, nenoliegšu, diezgan lielā kliņķī. Tas viss likās neticami. Un tieši tā arī bija- tikko pacēlu galvu pasaule sagriezās, galva kļuva tik smaga, ka manam kaklam vajadzētu būt divreiz resnākam, lai to noturētu un garša mutē lika domāt, ka es esmu laizījis beigtu vali. Sapratis, ka nevarēšu neko izdarīt vismaz trīs līdz četras stundas, sāku domāt, kuru filmu varētu skatīties. Iekšējā balsojumā vienbalsīgi uzvarēja 'The Amazing Spider Man' jebšu 'Lieliskais Zirnekļcilvēks'. Un teikšu atklāti- mani neapmierināja šī Spaidermena interpretācija. No tehniskā viedokļa viss bija gludi un skaisti, īpaši patika ainas no paša varoņa skatpunkta, bet pats stāsts..
1) Pītera Pārkera vecāki nebija zinātnieki, viņi bija 'C.I.A.' aģenti, kuri nesatikās veikalā, kur Pītera tēvs pirka portfeli. Kas tie par meliem?!? Viņi satikās darbā.
2) Visiem zināms, ka zirneklis Pārkeram iekoda rokā, nevis kaklā.
3) Tas notikums ar onkuļa slepkavu nenotika veikalā un viņu centās noķert nevis resns kretīns, bet gan apsargs. Viss notiek līdzīgi, bet ne tā.
4) Doktors Konnors, kad bija cilvēks bija pilnīgi normāls un negribēja visu cilvēci pataisīt par reptīļiem. Tad, kad viņš transformējās ķirzakā, tad gan sākās sūdi. Filmā viņš bija nojūdzies visu laiku.
Domāju, ka bija vēl daudz lietu, kuru nepamanīju, bet šīs bija redzamākās un man šķita, ka manos pienākumos ir atklāt tev patiesību.
Nav jau tā, ka filma ir pilnīgs mēsls, ir arī lietas, kuras man patika. Piemēram, šīs filmas veidotāji tomēr bija patiesi un parādīja to, ka Spaidermens nešauj tīklu no maģiska cauruma delnās- viņš ir uzbūvējis speciāli paradzētu ierīci, kuru apliek ap roku, lai varētu šaut tīklu. Iepriekšējo filmu veidotāji izpelnījās manu nicinājumu tieši šinī lietā. Vēl, kā jau minēju iepriekš, patika vietas, kur viss ir redzams no Spaidermena skatpunkta. Ja es būtu kaut kāds kino kritķis, tad es teiktu, ka dotu šai filmai 3 acis no 5. Itkā sekmīgi, bet uz robežas. Mazāk nelieku, jo ļoti patika kā viss ir uzfilmēts tīri tehniski un tā tīkla lieta. Vairāk arī nebūs, jo bija tomēr pārāk daudz maldinošu lietu. Bet tākā es neesmu kino kritiķis, tad saku ka šī filma ir puslīdz mēsls. Neskatoties uz to, iesaku tev noskatīties, jo bija tīri oukej. Un ja tev nepatīk supervaroņu filmas, tad ej un turpini skatīties Hamaleonu Rotaļas.
Nu ko, nedēļa ir paskrējusi nenormālā ātrumā un klāt jau ir piektdiena. Skaitīklis rāda 16 dienas un 17 stundas un tas man liek justies priecīgi. Vēl man diezgan priecīgi liek justies tas, ka es jau esmu sācis programmēšanas darbus, kas, visticamāk, aizņems lielāku laika daudzumu, nekā zīmēšana un vēl man ir jāuzraksta reports, par kuru iedomājoties, man gribas izraut sev visus matus. Apzinos, ka tas nepalīdzēs, bet tik un tā. Tākā no šīs dienas var teikt, ka es dzīvoju kodā.
Lai nu kā ar to eksāmena projektu, mani jau labu laiku nomocīja viena doma. Doma par pirmsziemassvētku idiotismu. Ir spīguļojošas, gliterīgas eglītes, ir ziemeļbrieži, ir rūķu statujas un Ziemassvētku dziesmas lielveikalā. Ir arī lērums cilvēku, kuri staigā un meklē dāvanas. Šis viss ir, bet līdz šodienas pēcpusdienai kaut kas trūka. Nebija pilns pirmsziemassvētku idiotisma komplekts un es nevarēju saprast kas ir trūkstošā detaļa. Labi, sniega nav, bet ar to jau es esmu samierinājies. Bet bija kaut kas bez sniega, kaut kas izcili idiotisks un to es atskārtu šodien, ejot mājās no skolas.
Viss sākās kā pavisam normāla piektdiena- lamādamies gāju dušā, apģērbos, gribēju ēst brokastu pārslas, bet tad sapratu, ka kāds man izzadzis visu pienu no pakas. Nolamājos arī par to un gāju uz skolu. Sēžot lekcijā, aizdomājos par pirmsziemassvētku idiotismu un šī gada nepilnību, es pat teiktu- kroplību. Tā arī neatšķetinājis šo mistēriju līdz galam, atmetu ar roku un sāku domāt par to, cik vareni būtu pupiņām šoreiz pielikt klāt tomātus. Lekcija beidzās un biju ceļā uz mājām. Kā vienmēr ejot, biju aizdomājies un man skatiens pārsvarā bija vērsts uz purngaliem. Nometu izsmēķi un tai pat laikā knapi noreaģēju, lai izvairītos no sadursmes ar krietni lielāku vīru. Paskatījos uz atpakaļu un pār mani nāca apgaismība. Pirmsziemassvētku idiotisma pēdejais puzles gabals bija atrasts! Un tas atradās tieši šim vīram uz galvas- sarkana rūķu cepure.
Es jau sāku nožēlot savu apņemšanos aprakstīt katru trīsnedēļnieka dienu, jo jau šovakar knapi pārvaru slinkumu, tāpēc raksts būs īss un kodolīgs- darbs lēnā garā iet uz priekšu, esmu labi iedzēris un tu labāk paklausies Džeku Vaitu, jo es eju uzsmēķēt. Paldies.
Labvakar 28. novembrī! Īres rēķina saņemšana un iekšēja panika par finansiālo stāvokli liecina, ka ir pienākušas pašaspašas novembra beigas. Nenoliegšu- es priecājos. Lai nu kā, šovakar varu lepni teikt, ka eksāmena projekts lēnām sāk virzīties uz priekšu. Lēnā garā top dizaina zīmējums un pagaidām man patīk. Nolēmu paņemt pārtraukumu, uzsmēķēt un uzrakstīt ikdienas projekta rakstu. Uz rītdienas programmēšanu ir mājasdarbs, kurā mums jāuztaisa kaut kāda lapa wordpresā, bet šo es izlaidīšu, jo man tomēr ir jāsakārto savas prioritātes! Un vēl man ir pārāk vāji nervi programmēšanai. Un vēl es nesaprotu wordpressu. Vispār nejēdzīgi- mums sākas eksāmens un tad vēl viņi izdomā uzdot mums uztaisīt vēlvienu mājaslapu. Bet nu, viņi ir dāņi, ko tad es gribēju? Mierinājums ir tas, ka tas ilgi neturpināsies, jo vēl tikai divas dienas un tad jau man vairs nebūs jāapmeklē neviena lekcija šinī semestrī, bet jāstrādā tikai pie eksāmena. Tas mani iepriecina. Šodien bija dizains, kuru mēs pavadījām krāsojot rūķus fotošopā un skatoties smukas mājaslapas internetā. Ļoti jūtams, ka semestris iet uz beigām, jo visiem pasniedzējiem pluss/mīnuss vienalga par visu. Labi, tākā man diezgan daudz ir jāizdara, tad līdz rītam!
Un ik raksta ierastā video vietā es ievietoju bildi ar tipisku sevi trīsnedēļu projekta laikā. Vai jebkurā citā skolas dienā. Vai arī brīvdienā.
Ir sācies eksāmena projekts! Vakar saņēmu visus nosacījumus un aiziet! Šodien izdomāju, ka varētu iegrāmatot katru dienu ar mazu rakstu blogā, lai pašam ir ko atcerēties un lai tev būtu kaut kas, ko neizlasīt līdz galam.
Tākā vakar vēl es neko nenojautu par šo ideju, kas man radās šodien, pēcpusdienas atpūtas laikā, tad šinī rakstā arī iekļaušu īsu vakardienas aprakstu. Tātad, kā jau minēju sākumā, vakar saņēmu eksāmena projekta nosacījumus. Tas notika 12:00 no rīta, pēc lekcijas. Nu nekas īpašs, itkā jau viss iepriekš bija zināms, bet tagad jau tas liekas reāli.
Tātad šinīs trīs nedēļās man:
jāuztaisa sava mājaslapā, kurā es varu ielikt apskatei savus darbus, kurus esmu uztaisījis līdz šim brīdim;
jāuzraksta referāts, kurā es pamatoju, kāpēc mana portfolio mājaslapa ir tieši tāda un ne savādāka;
mājaslapa jāpalaiž tiešsaistē līdz 14.12.12. pulkstens 12:00 un skolas reģistratūrā jānodod 3 referāta kopijas;
jāaizstāv savs projekts kādā no 12.-18. janvāra nedēļas dienām.
Darbs nav grūts, bet atbildīgs, jo manā profesijā onlaina portfolio ir diezga svarīga lieta. Un ko es darīju vakar, tu jautāsi? Strādāju ar visiem citiem projektiem, izņemot savu portfolio un skatījos spaidermenu. Un vēl atradu spēli, kura ir ļoti līdzīga Super Mario, tikai itāļu santehniķa vietā tu vadi leprikonu. Diezgan interesanti, tikai es nevaru nogalināt vienu bruņinieku, kuru pēc domas man vajadzētu nogalināt. Viņš vienkārši nemirst, es viņam šauju mugurā zīles, bet viņam pilnīgi vienalga. Varbūt viņa izturības iemesls ir tas, ka es izmantoju zīles kā ieroci pret viņa tērauda bruņām, bet tas ir tikai viens no variantiem. Lai vai kā, vakar es projektu nesāku. Un šodien arī ne. Šodien man bija dāņu valodas stunda, kurā meitene no ungārijas atkal pieminēja savu draugu kādas 15 reizes. Kad pirmo reizi ieraudzīju to meiteni, domāju, ka viņa ir olimpiskajā izlasē, jo viņai mugurā bija pilns sporta kostīms.
Lai vai kā, 2. trīsnedēļnieka diena- man ir ideja, ir skice, bet man vēl īsti nav ne jausmas kā es savu ideju varu realizēt praktiski. Es esmu sadzēries kolu un diezgan hiperaktīvs, šonakt varētu sākt kaut ko darīt. Miers.
Dziesmai ir smieklīgs nosaukums, no kura tu gaidi kaut ko tādu, ko parasti klausās Akers, bet tā vietā tu dabūt kaut ko tādu, ko tu dabū.
Apnicis šķirstīt kalendāru un skaitīt dienas, lai uzzinātu cik ilgs laiks atlicis līdz manam ierašanās brīdim? Apnikušas tādas primitīvas metodes kā strīpu skrāpēšana uz sienas? Tad laika skaitīklis ir tieši priekš tevis!
Es prezentēju tev šo lielisko laika skaitīkli, kas norāda dienas, stundas, minūtes, sekundes un, jā, pat milisekundes līdz manam ierašanās brīdim! (protams, šeit nevar iekļaut tādas lietas kā lidmašīnas avarīju vai vienkāršu manu aizgulēšanos, viss ir relatīvs). Šis rīks ir ekselents un tu tajā vari ieskatīties reizi dienā, stundā vai vienkārši skatīties uz to, kamēr tev ir jāuzraksta 100 lapaspušu garš referāts, lai veiksmīgi pabeigtu šo semestri.
Augstāk redzamajā bildē mans priekšplāna pirksts norāda uz aptuvenu laika skaitīkļa atrašanās vietu. Vai nav ekselenti?
Šodien es ieraudzīju viņu. Kā jau parasti, es domāju, ka lai viņā normāli funkcionētu nepieciešams diezgan pamatīgs maka saturs un dāņu valodas zināšanas. Tākā esmu karsgalvis, nolēmu riskēt.
Bet tā sākt visu no vidus nav pieklājīgi, labāk visu izskaidrošu secīgi.
Šī diena iesākās agrāk, nekā parasti, kad man skola ir pēcpusdienā. Iemesls diezgan vienkāršs- birokrātiskas darīšanas centrā. Nekas īpašs, bet vienalga iekšā mazs stress, kā jau vienmēr, ejot uz oficiālām iestādēm. Un kā jau vienmēr, mazliet pārrēķinos ar laiku un pēc visa nokārtošanas, tas paliek ļoti daudz. Kā teiktu tundras etniskie iedzīvotāji- tik daudz laika, lai nomedītu un nodīrātu alni. Tas jau man sāk palikt raksturīgi- es gandrīz nekad nekavēju, bet tieši otrādi- esmu visur krietni ātrāk kā vajadzīgs. Un vēl joprojām dažreiz lauzu galvu kā ir labāk. Lai nu kā, paskatoties pulkstenī, saprotu, ka nav jēga nekur skriet un lēnā garā virzos uz skolas pusi, skatoties visos iespējamos skatlogos. Un tad es ieraudzīju viņu.Viņu, ko jau pieminēju raksta sākumā. Precīzāk, viņš ir tas. Veikals. Ko tad citu tu domāji, netīrais perveli? Skatlogos plates, mūzikas cd un filmu dvd. Domāju, ka viss par pamatīgām cenām un pārsvarā dāņu valodā, bet, kā jau minēju, esmu karstgalvis un riskēju. Atveru durvis un uzreiz pamanu veselu kaudzi ar platēm. Negribu būt melis, bet skaits jau bija ap un, iespējams, pat pāri simts. Pavirši pasveicnu rižiku pie kases. Viņam nav dvēseles. Piesteidzos pie platēm ar domu, ka noteikti būs astronomiskas cenas un dominēs disko. Un man parādās arvien lielāks smaids, kad saprotu, kad esmu maldījies. Rižiks, dēļ manas smaidīšanas, noteikti domāja, ka man ir kāda garīga slimība vai vismaz miegā esmu pamatīgi atsitis galvu pret sienu. Tur bija Black Sabbath, Pink Floyd, The Doors, Joy Division, The Smiths, Deep Purple un citas varenas plates par ļoti zemām cenām. Dārgākās bija Joy Division plates par 100 kronām, kas ir aptuveni 10 lati, bet ja gribam būt precīzi, tad Swedbank valūtas kalkulators saka, ka tas ir deviņi lati un divdesmit santīmi. Black Sabbath- Paranoid, kas ir viens no albūmiem, kuram būtu jāuzbudina pat tos, kuri nav mūzikas fetišisti, maksāja ap 30-40 kronām. Latos tagad vari pārrēķināt pats. Tas veikals, kuru jau paspēju pie sevis nodēvēt par 'lietoto nūģu veikalu' un gardi nosmieties, ir mans labākais atklājums Dānijā. Kāpēc 'lietotu nūģu veikals', tu noteikti jautāsi. Atbilde ir ļoti vienkārša- bez mūzikas ierakstiem tur ir filmu dvd, spēļu cd un Marvel komiksi angļu valodā. Ejot ārā, pateicu rižikam, ka viņam ir nenormāli labs veikals. Viņš izskatījās priecīgs un pat pasmaidīja. Bet vienalga manī ir pārliecība, ka viņam nav dvēseles.
Bet bez šī lieliskā notikuma manā dzīvē nekas jauns nenotiek. Eju uz skolu, mācos, zīmēju un programmēju. Pa retam uzspēlēju Call of Duty onlainā, lai mazinātu rutīnu un nogalinātu kādu Al Qaedas biedru. Ar šo manu diezgan nomācošo ikdienu arī skaidrojams manu rakstu trūkums- man vienkārši nav par ko rakstīt. Pirmdien sāksies eksāmena projekts un tad jau būšu mājās. Labi, nu jau man drīz sāksies skola un man jāsāk meditēt. Visu labu, murmuli!
Pēdējā laikā esmu kritis uz psihadēlisko mūziku. Nezinu kāpēc, bet kaut kā dod enerģiju. Un nē, es neesmu sācis lietot narkotikas.
Ir pagājusi jau vairāk kā nedēļa no iepriekšējā Dānijas raksta un, tākā es sev nosolījos turēt pasauli augšdatumā (jaunvārds, kuru izveidoju es, burtiski pārtulkojot angļu vārdu 'update, turpmāk mani var dēvēt par Jurģi 'Kronvaldu' Megni) par savām šejienes gaitām, ir laiks.
Pagājušās nedēļas nogales sestdienā izdomājām spēlēt dzeršanas spēli un uzaicināt arī citus kursa biedrus, lai kaut ko mainītu savā dzīvē. Tāpat sanāca cīsiņu vakars, bet ar pāris svaigiem cīsiņiem. Lai arī cik gejiski tas neizklausījās, es to ignorēju un turpinu- tātad uzaicinājām Mikkelu (viens no normālajiem dāņiem, kurus pazīstu) un Antonu (čalis no Latvijas). Sākumā viss mierīgi, bet lēnā garā katram no mums parādās alkohola dzirksts acīs un pārliecība, ka, lai kāds dzirdētu tavu sakāmo, tev ir jākliedz tā, ka sāk sūrstēt balss saites. Vēljoprojām viss kārtībā, bet tad kad 50 grādīgs dzeramais Mintu, kas garšo neaprakstāmi labi, lēnām iet uz beigām, kādam rodas spīdoša ideja un tā skan tieši šādi: "Man gribas, lai šņabis arī garšo tikpat lieliski cik Mintu, pielejam atlikušo Mintu klāt šņabim!". Un es nezinu kāpēc, bet mēs visi korī iesaucamies "HEYO!", jo mums tā šķita ģeniāla doma. Tad nu īsumā- kad Mintu gāja uz beigām, jaucām to klāt šņabim, kad šņabis gāja uz beigām Antons vēma ārā pa logu. Kam negadās?
Beigās no sešiem spēlētājiem uz centru varēja aiziet tikai trīs- es, Raimi un Daniels. Centrā mūs izmeta ārā no kluba, jo kāds ģenerēja vēl vienu ģeniālu ideju- ieiet klubā pa sētas durvīm un nemaksāt ieeju, bet kā izrādījās, mēs neesam nekādas nindzas, tāpēc mūs pamanīja. Bēdīgi stāvējām uz ielas, bet mums vismaz bija šņabis, kuru mums palīdzēja izdzert lezbiete bez kurpēm, bet ar veselu kravu skumjām un sūdzībām. Un es jums teikšu vienu-sēdēšanu uz ielas un klausīšanos lezbietes sūdzībās- nevar nosaukt par labi pavadītu sestdienas vakaru. Tiešām nevar. Tad nu drīz vien arī devos mājās, kur mani plaši atplestām rokām sagaidīja mans matracis un mīkstie palagi, kurus es biju izmazgājis tanī pat dienā.
Pēc tam sekoja mokpilna svētdiena, kad, sperot katru soli, tu īsti nezini vai vakardienas makaroni paliks tev vēderā vai arī tomēr koka grīda tiks nokrāsota mazliet košākās krāsās. Tās bija vistrakākās paģiras kādas man bijušas dāņu zemē. Cerams, ka arī pēdējās.
Pēc tam sekoja diezgan interesanta skolas nedēļa, kurā bija stundas visos no mācību priekšmetiem. Es to īpaši pieminu, jo tā notiek diezgan reti. Kā arī, uzzināju par stipendiju uz kuru ir iespējams pieteikties ikvienam, pat ārzemju studentiem, tāka, ja tu šo izlasi, tad tev ir jātur īkšķi par mani visu turpmāko mēnesi. Būtu vareni, ja man nebūtu jāmeklē šeit darbs, jo es esmu sasodīti slinks. Bet nu, ja Laimes māte nepagriezīs pret mani savu labvēlīgo vaigu, tad būs vien jāiet vergot pie dāņu buržujiem par trauku mazgātāju vai mēslu izmēsēju. Nekas traģisks, bet bēda ka zaudētu visu svaru, kuru esmu pieņēmis nedarot neko. Izņemot produktu stiepšanu no veikala. Tas ir diezgan smagi, jo veikals ir 2 kilometrus no manas dzīvesvietas un es parasti to aizmirstu, tāpēc nopērku neizsakāmi daudz konservus un kartupeļus un dārzeņus un galu galā es eju ar 2 maisiem, kas ir uz plīšanas robežas un pilnu mugursomu. Musulmaņi mani parasti apsmej, bet man vienalga, jo esmu sasvīdis. Lai nu kā, par stipendiju būtu ļoti priecīgs, tāpēc turi īkšķi!
Un tad nāca liktenīgā piektdiena, kad es sapratu, ka esmu saslimis. Bet vēl pirms manas atklāsmes es, Karolis, Raimi un Daniels bijām izgājuši ārā. Vienkārši tāpat. Aizgājām uz rotaļlietu veikalu un sapratām, ka no mūsu bērnības līdz šim brīdim rotaļlietu tirgū īsti nekas nav mainījies. Un arī to, ka mēs īsti neesam mainījušies, jo pārsvarā visu laiku no mums varēja dzirdēt kaut ko šādu: "WOW, check this out- Thor action figure! I wonder how much does it cost?" vai arī "bleeeet, a lighsaber, we should buy this and fight with them till death." un tā tālāk. Pēc tam aizgājām uzsmēķēt pie kanāla un tur pēkšņi uzradās putnu barotājs- čalis ar auskaru no Koldingas, kas 3 reizes nedēļā iet uz kanālu un baro kaijas un pīles. Un tie putni viņu atpazina un uzreiz apstājās viņam apkārt un izpildīja dažnedažādas skaņas. Tad nu pavērojuši kā čalis ar auskaru no Koldingas baro putnus un liek viņiem izpildīt neticamus trikus, piemēram, noķert maizi gaisā vai paņemt maizi no viņa saujas, mēs gājām mājās, jo palika sasodīti auksti. Vismaz man, kas noveda domas par saslimšanu. Bet tas nebija pārsteidzošs trieciens, es jau to gaidīju, jo aukstais dzīvoklis no rītiem burtiski izsauca klepu. Tā nu šo nedēļas nogali pavadīju skalojot kaklu ar sālsūdeni līdz vemšanai, dzerot piparmētru tējas un pārdozējot pretsāpju kakla zāles. Neviens līdzeklis īsti līdz galam nav palīdzējis, bet tagad vismaz varu normāli norīt pārtiku, kas jau ir liels solis atveseļošanās virzienā. Un rīt skolā sākas divnedēļu projekts, tāpēc laiks gatavoties gulētiešanu, lai es rīt varētu būt prišs.
Jauku vakaru un arī turpmāko nedēļu!
Vienistabas dzīvoklis un savādāks skats uz dzīvi. Vienkāršāks. Ātri kaut ko pagatavoju, jo pēc skolas vienmēr izsalcis, vienmēr citas lietas svarīgākas par primārajām vajadzībām. Fonā vienmēr mūzika. Pāris vārdi sociālajos portālos un esmu jau ar vienu kāju pāri slieksnim. Uz parku. Uz pāris jaukām sarunām un pāris brūnajiem kentiem. Ārā saule, daži soļi līdz vasarai.
Khe khem! Jāietrenē virtuālā balss, jo esmu klusējis visu vasaru.
Šis vakars ir skumjš vakars, jo es sāku krāmēt koferi un aptuveni pēc 33 stundām es uzsākšu savu 24 stundu ilgo ceļu uz vietu, kas būs mana mājvieta nākamos 2 gadus. Nē, mājvieta nē, drīzāk tāda apmešanās vieta. Nometne. Mājvieta man paliks Latvija. Lai nu kā, šis nebūs skumjais raksts. Šis būs vasaras raksts! Tātad, sākam gremdēties atmiņās.
Šovasar pabeidzu vidusskolu, kā jau to noprati no iepriekšējiem rakstiem, un 22. jūnijā mani un manu klasi godināja ar aplausiem, dāvanām, labiem vārdiem un arī puķēm, kas, manuprāt, ir pilnīgi bezjēdzīgas un par daudz. Respektīvi, 22. jūnijā man bija izlaidums. Pēc manām domām, izlaidumi ir pilnīgi nevajadzīgi pasākumi, kuros cilvēki, patstāvīgi svīstot, apdraud sevi ar dehidratāciju, bet nu, citi jau baigi priecīgie, tapēc es aizgāju saņemt apsveikumus un ovācijas. Atceroties kā mēs dziedājām man vēl aizvien paliek kauns, bet pārējais, izņemot augšminēto svīšanu, bija tīri tā neko. Vakarā bija balle ar LSD gaismām no kurām palika slikti pat tiem, kuri nelietoja nekāda veida apreibinošās vielas, lai gan tādi tur bija diezgan maz. Ballē nenotika nekas ievērības cienīgs, vienīgais tas, ka izglābu Kalvi no aizmigšanas zem laternas un, visticamākais, pamošanās policijas atskurbtuvē. Jā, esmu varonis. Nē, aplaudēt nevajag!
Nākamajā dienā bija Līgo vakars un aiz tā bija Jāņu diena, kas galu galā, kopā ar visu izlaidumu, noveda mani pie alkohola reibuma 3 dienu garumā. Un tas bija maģiskais alkohola reibums, jo 4. dienā man nebija paģiras un fiziskā pašsajūta bija burvīga.
Drīz pēc izlaiduma un Jāņu trakuma es un mans uzticamais biedrs- Mārtiņš Gūtmanis- sākām oficiālu darbu gaterī. Līgumā bijām "zāģu operātori" un arī reālajā dzīvē uz maiņām operējām ar zāģi. Sākumā Mārtiņš ļoti bijās zāģa un man tas šķita uzjautrinoši, bet neilgi pirms līguma laušanas Mārtiņš jau sāka piekopt freestyle sawing un apdraudēt visus apkārtējos. Nu, es biju vienīgais apkārtējais.
(Šeit es beidzu rakstīt un devos ceļā uz Dāniju, bet tākā man šodien nav īsti ko darīt, tad es turpināšu un centīšos atsaukt atmiņā pārējos notikumus. Starp citu, sāku rakstīt 22. augustā, turpinu 19. oktobrī.)
Jā, gaterī strādāt bija diezgan vareni, bet vairāk par mūsu gaitām var lasīt Mārtiņa blogā. Jā, es zinu, burtu krāsa ir pārāk tumša un grūti lasīt, bet neko darīt, tāda dzīve.
Īsumā- vasara bija varena, man bija darbs, nauda, benzīns, alkohols, cigaretes un viss pārējais ko es vien varētu vēlēties.
Tad nāca liktenīgais 23. augusts un, sakravājis nepieciešamās mantas, devos 24 stundu garā ceļā. Viss ritēja gludi līdz Vācijai, kad mums nakts vidū 2 riepas aizgāja pa pieskari un mums nakti vajadzēja pavadīt mašīnā, gaidot, kad atvērsies serviss. Serviss atvērās, riepas nomainīja, nopirkām garšīgus burgerus tuvējā bendzīntankā un laimīgi turpinājām ceļu. Nonākot Koldingā, sapratām, ka man nav kur dzīvot. Paliku mazliet bēdīgs uz brīdi, bet kā gadījies, kā ne, mans brālis kādreiz strādāja netālu no Koldingas un iemantoja ukraiņu draugus. Tad nu sazinājies ar viņiem, brālis izgādāja man mājvietu 50km no Koldingas pie divām ukraiņu sievietēm. Tur arī nodzīvoju aptuveni 2 vai 3 nedēļas. Uz skolu braucu ar vilcienu un biju priecīgs, jo man patīk vilcieni. Vilcienā braucot tu jūties daudz labāk, nekā braucot autobusā un tam pat nav izskaidrojums. Tā vienkārši ir. Maģija. Lai nu kā, man patika dzīvot pie ukraiņiem, jo es jutos kā ķēniņš. Brīvdienās man bija 5 ēdienreizes dienā un borščs brokastīs. Būtu labprāt tur palicis dzīvot uz visu mūžu vai arī vismaz uz 2 gadiem, bet braukāšana ar vilcienu iznāca pārlieku dārga. Tad nu, pēc 2 pavadītām nedēļām zem ukraiņu labvēlības spārna, mēs apmainījāmies ar veltēm- es devu Baileys, viņas cūkgaļu, atvadījāmies un es devos ceļā uz savu jauno dzīvesvietu. Tagad dzīvoju kopā ar 2 latviešiem. Vispār latviešu šeit netrūkst, es pazīstu vismaz 20 un ir vēl! Tad nu, ieradies uz dzīvi Koldingā, pirmais ko es ieraudzīju paskatoties pa savas istabas logu bija degoša māja. Varbūt zīme nav laba, bet izskatījās smuki, jo tas viss notika vēlu vakarā, kad bija jau satumsis.
Lai nu kā, skola ir forša, nav viegli, bet nav arī nekāda raķešu zinātne. Esmu sadraudzējies ar igauņiem Raimi, Danielu, Virgi un Raulu, kā arī lietuvieti Karoli no savas grupas. Ā, un vēl arī latvieti Kristīni. Ar viņiem arī pārsvarā piektdienu, un dažreiz arī sestdienu vakaros, baudam alkoholu. Bet par to mazliet vēlāk. Tagad par manu grupu skolā.
Tātad:
- gejs no Taivānas, kuram es nezinu vārdu, bet viņš ir gejs.
- geja māsa no Taivānas, kura ir diezgan liela un biedējoša, bet tai pat laikā viņai visās interneta saitēs lietotājvārds ir Barbyface. Piemetināšu, ka tie ir klaji meli.
- čalis no Rumānijas, par kuru mums ar Karoli ir aizdomas, ka viņš osta līmi. Viņš vienmēr aizkavējās pārtraukumos un, ienākot klasē, smaida un izskatās, ka neko nesaprot. Un viņa vārds ir Serdans.
- čalis no Rumānijas, kas ir gangsteris/sportists. Nu, viņam ir gangstera ķēde īkšķa biezumā+ treniņbikses visu laiku. Un skūta galva un viņš runā ar gangstera akcentu. Man liekas, ka viņš kādu dienu paņems uz skolu arī pistoli. Vai granātmetēju.
- meitene no Čehijas, kuru sauc Mirka, bet viņa ir tik kaitinoša, ka mēs viņu nodēvējām par Birku. Birka nozīmē 'mazs krāns' lietuviešu valodā.
- meitene no ASV, kurai vidēja garuma teikuma pateikšana aizņem aptuveni 50% vairāk laika, nekā visiem no reālās pasaules, jo, piemēram, vārdu 'so' viņa izrunā tā- 'soooooooooooooooooo' un tā. Esmu bēdīgs, kad kļūdas pēc iesaistos sarunā ar viņu.
Ir vēl, bet tagad es nevaru atcerēties, tapēc turpināšu.
Tākā šeit ir diezgan garlaicīgi brīvdienās, tad pārsvarā piektdienu un sestdienu vakari paiet mazliet pabaudot alkoholu un pēc tam ejot uz centru. Centrā parasti notiek lietas. Piemēram, vienreiz mums 20 dāņu čaļi gribēja iedot pa muti, bet neiedeva un neviens īsti nesaprata iemeslu. Pat tie dāņu čaļi ne.
Citā reizē es, Karolis un Raimi nozagām katrs pa krēslam vienā bārā un tanī brīdī tas krēsls likās neaprakstāmi skaists. Īsts tronis. Nākamajā rītā pamodos un manam matracim blakus bija neglīts, sarūsējis sēžamais. Tieši tā, sēžamais, jo kaut kas tik neglīts nav pat pelnījis krēsla vārdu. Un neviens īsti nespēj atsaukt atmiņā kāpēc mums uznāca tik liela nepieciešamība pēc krēsliem. Bet nu, ja vajag, tad vajag.
Vienu brīdi Karolis bija apsēsts ar franču meitenēm, kuras mēs satikām vienu vakaru. Tad nu, izpalīdzot draugam, kādas 3 nedēļas mēs centāmies noskaidrot kā viņas sauc un dabūt viņu numurus. Kad izpildījām šo misiju, viss noklusa un tā mēs viņas vairs neesam redzējuši.
Un tagad ir mana brīvlaika pēdējā diena, bet lai cik dīvainai tas nebūtu, šeit brīvdienas nav manas laimīgās dienas, jo skatīšanās sienā nav tā interesantākā un labākā nodarbe. Man labāk patīk iet uz skolu, tad vismaz ir gandarījums ka kaut kas padarīts. Nu tas tā īsumā viss. Paldies par uzmanību, lejā ielikšu dažas bildes.
Šinī bildē redzams ierasts vakars geto.
No kreisās, normāli stāvošie- Virge, Karolis, Daniels, es.
Tā meitene, kura ir ietupusies un rāda bandu zīmes ir Kristīne un čalis sarkanajā ir Raimi.
Tipisks pirmdienas vakars bārā 'Knuds Garage', kas ir mans mīļākais bārs pilsētā, jo tur skan rokenrols, mēs ar Karoli pazīstam visus bārmeņus un viņi parasti uzliek Led Zeppelin, kad mēs palūdzam.
Bet tieši pirmdienās tur notiek Pub Quiz, kurā uzvarot var dabūt naudu un alkoholu par brīvu.
Un mana istaba. Neko necenšos sarežģīt.
"Kā man patīk viss
Viss, kas tev nepatīk,
Bet ārā drīz sāks snigt!"
Tas arī īsumā viss. Paldies par uzmanību, cerams uz drīzu tikšanos.
tā dzied/saka 'Band of Horses'. Tā arī domāju es, kārtojot istabu un liekot kastē visas ar vidusskolu saistītāts lietas, kuras pēc tam nonāks vai nu bēniņos vai garažā. Un es nevaru saprast vai man ir žēl mazliet vai arī man vienkārši ir žēl. Bet kā saka, beigas ir sākums kaut kam jaunam, un šī apziņa liek man nožēlot mazliet mazāk.
Un, galu galā, visi vidusskolas gadi bija vareni un pats fakts, ka es esmu pabeidzis vidusskolu ir diezgan varens! Kā atlīdzību es sev šovasar pirkšu daudz alu un varbūt cienāšu arī citus. Protams, ja es kaut kur atradīšu darbu un man būs pietiekami daudz līdzekļu, lai atļautos alu. Alus arī ir varens! Un zaļumballes arī, jo tiklīdz es iedomājos par alu tā man uzreiz prātā nāk zaļumballe. Tas ir kaut kā likumsakarīgi, ka alus un zaļumballes ir savstarpēji perpendikulāras, bet pēc vairākiem aliem taisnais leņķis pārvēršas 45 grādu leņķī, kurš ir apgriezti proporcionāls alus daudzumiem. Tātad- jo vairāk alu, jo mazāks leņķis un jo mazāks leņķis, jo vairāk mēs tuvojamies leņķa pamatam- kas zaļumballes gadījumā vienkārši ir asfalts. Šo teoriju katrā zaļumballē kādam vai arī kādiem sanāk pierādīt praksē. Pagājušogad tas lieliski izdevās Eliasam.
Lai vai kā, es jūtos labi, ka es esmu pabeidzis vidusskolu un klāt ir vasara un literatūras eksāmenā man ir negaidīts 8. Un vēl Biffy Clyro iespējams vasarā izdos jaunu albūmu, kas arī visu padaru vēl labāku!
Un tad arī uz Biffy Clyro nots novēlu jums jauku dienu un, ja gadījumā esmu īpaši slinks, arī jauku un varenu un piedzīvojumiem un alus pilnu vasaru! Nē, labāk es to visu novēlēšu uz Bena Howarda nots!
Bardaks uz galda, skapī... un arī gultā sasodīts, jo es esmu pārāk slinks, lai sakārtotu savu istabu! Īstenībā, skapī vismazākais, jo lielākā daļa skapja satura ir izmētāta pa manu buduāru. Tieši tāds ir eksāmenu laika iespaids uz mani. Lielākā daļa lietu liekas mazsvarīgākas salīdzinājumā ar eksāmeniem, kaut arī starp tiem ir pluss/mīnuss nedēļas pauze. Un jā, man bija pirmais eksāmens. Un arī pēdējais zvans. Pēdējais zvans bija ātrāk, tāpēc sāksim hronoloģiskā secībā.
Pēdējais zvans bija kā pēdējais zvans. Mūs apsveica, nodziedājām skolotājām speciāli sacerētu dziesmu, dažām nobira asara, dažas apvainojās un pēc tam es piedzēros. Klasesbiedri arī piedzērās. Kā jau teicu- pēdējais zvans kā jau pēdējais zvans. Labprāt ievietotu bildi, bet, ja nemaldos, tad man datorā vairs nav bildes ar zebrām.
Nākamā dienā braucam mājās ar autobusu. Tākā zināju, ka man vēlāk būs jāstāda kartupeļi, sevī jutu tādu kā nolemtības sajūtu, tāpēc nolēmām ar Edgaru un Raiti lietot alkoholu arī šinī dienā un savācām visu pāri palikušo dzeramo. Braucot autobusā, ieguvām jaunu draugu, kurš pazina Jāni. Savukārt, mēs Jāni nepazinām. Lai nu kā, viņš jautāja ko ta mēs tur dzeram un izrāva mums vermuta pudeli no rokām. Labi, ka alus neizvilkām no somas. Viņš ar savu blakussēdētāju, kuru manuprāt nesauca Jānis, sprieda vai viņi vispār atceras savu pēdējo zvanu. Man jau likās, ka viņi dažreiz pat neatceras vai ir uzvilkuši zeķes, tāpēc doma par pēdējo zvanu man šķita absurda. Nākamais notikums autobusā lika smieties visiem, pat amish sievietei, kura sēdēja vairāk uz aizmuguri,- Edgars strauja pagrieziena laikā izkrita no savas vietas. Tā vienkārši. Tā kā korķis. Visi smējās vēderu turēdami un tad mēs izkāpām no autobusa. Es pārsēdos citā autobusā, kurš veda tieši uz kartupeļu lauka, viņi palika Kuldīgā un turpināja dzert. Jau esot uz lauka izdzēru pēdējo alu un veiksmīgi iestādīju kartupeļus.
Pēc tam seko jaukas brīvdienas bezdarbībā. Un šodien, kā jau minēju, pirmais eksāmens. Angļu valoda. Kā jau to tagad zina visi, uzdevumiem bija sajaukta secība, bet es to veiksmīgi pamanīju un nepielaidu kļūdu. Citi gan pielaida un man viņu palika žēl, jo ir jau uztraukums un tad ja kaut ko sajauc, paliek nenormāli karsti un par siltumu jau tā šinīs dienās nevar sūdzēties. Bet varbūt jau man vienīgajam paliek ļoti karsts stresa situācijās.
Bet eksāmens man šķita tīri tā neko, bija vietas, kur vajadzēja piedomāt un bija vietas, kur bija šaubas, bet tā jau eksāmens kā eksāmens. Parīt jāiet parunāties un tad jau pirmais eksāmens būs garām. Tālāk seko latviešu valoda, matemātika un literatūra. Tad būs svētki un es atkal piedzeršos.
Pēc eksāmena man vajadzēja atslodzi galvai un es devos omai skaldīt malku. Pusi saskaldīju. Un katram gadījumam- ja kāds no jums grib dot atslodzi galvai, tad vieta, kurā ir tieši saules stari aptuveni 28 grādu karstumā, laikam, ka nebūs pareizā izvēle. Vismaz man nebija.
Rīt konsultācijas sešos vakarā, lai gatavotos uz latviešu valodas eksāmenu. Tieši tik traks ir mans eksāmena laiks. Seši vakarā un latviešu valodas konsultācijas. Neprāts!
Labvakar, mani dārgie draugi! Vai arī dārgais draugs. Tas viss ir tik ļoti atkarīgs no lasītāju skaita. Un vispār, lasītājus kāds skaita?
Lai kā tur arī būtu, šodien atbrīvojos no sev diezgan svarīgas ķermeņa daļas, ja tā to var nosaukt,- matiem. Jā, tieši tā, es aizgāju pie friziera un teicu "Tā lai var redzēt ausis. Un vēl mazliet plānākus." Viņa visu saprata un, pēc manām domām, nogrieza tīri ciešami. Nu, cik vien ciešami var būt mati tikko pēc friziera apmeklējuma. Samaksāju trīs latus, principā, par darbību, kuru visvairāk gaidīja man apkārtesošie cilvēki. Vispār es no friziera apmeklējuma esmu centies izvairīties jau kopš bērnības. Es nekad īsti neesmu sapratis, kas mani biedē tieši frizēšanās procesā, bet matu griešana man vienmēr ir sagādājusi tikai negatīvas emocijas. Un sajūtu, kad kāds ar bārdas nazi gramstās ap tavu kaklu, stulbumā nevar pārspēt nekas. Tādos gadījumos es pastāvīgi pie sevis piesaucu visus svētos un lūdzu kaut friziere pirms tam nebūtu našķojusies pa kotletītēm vai jebko citu, kas varētu viņas rokas padarīt nespējīgas noturēt bārdas nazi pietiekami stabili. Tie bārdas naži ir sasodīti asi!
Un kā kārtīgs modernais ierindas pilsonies, es labprāt ieliktu bildes ar pirms un pēc firziera apmeklējuma, bet, diemžēl, man nav pietiekami labu tuvplānu ar garajiem matiem, tāpēc šoreiz jums (vai arī tev) būs jāsamierinās ar šo zebras attēlu, kuru es pavisam noteikti pats neesmu uzņēmis:
Un uz šīs pavisam strīpainās noskaņas es arī varētu doties gulēt.
Bet jums (vai arī tev) es novēlu mieru, mīlestību un nepamosties nakts vidū ar sajūtu ka ir jau ir rīts.
Un labam naktsmieram kaut kas galīgi mierīgs no Modest Mouse-
Šodiena bija visparastākā pirmdiena manā divpadsmitklasnieka mūžā. Neņemot vērā to, ka stundu skaits bija krietni apgraizīts, nokārtoju pēdējos parādus mācībās un sapratu, ka pēc nepilna mēneša mans vidusskolas posms būs noslēdzies. Mazliet skumji. Mazliet satraucoši. Mazliet biedējoši. Bet ko nu vairs, kad jau pirmais eksāmens klauvē pie durvīm, atkāpšanās ceļa vairs nav. Vienīgas, man kāds varētu iešaut ar bultu celī. Tad es varētu teikt "es gandrīz absolvēju divpadsmito klasi.. but then I took an arrow to the knee."
Īstenībā, ir diezgan grūti kaut ko uzrakstīt, ja tu sāc rakstīt, nezinot par ko rakstīsi. Lai nu kā, šis manas dzīves posms vispār ir diezgan vienmuļš. Saprotu, ka nepieciešams gatavoties eksāmeniem, bet tā vietā es
a) glupi blenžu datora ekrānā
b) lasu grāmatu (lieki piebilst, šī grāmata man noteikti nepalīdzēs eksāmenos)
c) glupi blenžu tv ekrānā
d) apvienoju a un b
e) apvienoju b un c.
Labprāt apvienotu a un c un vēl piemestu klāt arī b, bet diemžēl man nav paveicies ar personisko televizoru, kas atrastos manā istabā. Skumji.
Atgriežoties pie vidusskolas tēmas un skumjām- sapratu, ka nav jau īsti par ko bēdāties. Visi trīs gadi bija ļoti patīkami un sociālisma pilni. Es varu tikai priecāties, ka šie gadi bija tieši tādi un ne savādāki. Arī sliktie notikumi derēja, jo pieredze ir pieredze un tā noder. Kā teica senie latvieši- būs jau labi un ja nebūs labi, tad arī būs labi. Un turklāt cilvēki jau nekur nepazudīs. Tie, kuri mani vēl gribēs redzēt kādu reizi savā mūžā, tie jau tāpat mani uzmeklēs. Un tos, kurus gribēšu satikt es..tie arī mani uzmeklēs. Lai vai kā, visi viens otru uzmeklēs un neviens nekur nepazudīs!
Un mans blogs ir dzimis!
Pēdējo diennakti manī notika spīva cīņa- būt vai nebūt Jurģa jaunajam blogam. Bloga ideja uzvarēja un tā nu šodien blogger.com ir dzemdējis blogu man. Ar šo rakstu tākā nogriežu nabassaiti. Aizkustinoši.
*Interesants fakts: savu pirmo blogu, kuru aukstasinīgi izdzēsu pagājušogad es arī izgatavoju tieši uz eksāmenu laiku, tikai tas notika 9. klasē. Tākā esmu tendēts sevi apkraut ar papildus pienākumiem atbildīgā dzīves posmā.
